Spēle ir galā?

Kādām pārmaiņām jāiziet cauri cilvēkam brieduma gados, un kā šo dzīves posmu ne tikai pārciest, bet arī turpināt attīstīties

Saki — pusmūžs; dzirdi — krīze. Dzīves vidusposms, kas, pēc Amerikas Psiholoģijas asociācijas datiem, ilgst no 36 līdz 64 gadu vecumam, daudziem asociējas ar atbildību un milzu stresu darbā, aizvien vairāk pamanāmām novecošanas pazīmēm, veselības pasliktināšanos un rūpēm par citiem. Tomēr pusmūža krīze nav neizbēgama. 

Amerikāņu psiholoģes Mārdžijas Lečmenas veiktais pētījums Pusmūžs 2020. gadā: iespējas un izaicinājumi parādīja, ka tādu piedzīvo tikai 10—20% cilvēku. Jā, pusmūža gados piedzīvojam lielu stresu, nereti arī vērtību maiņu, bet šis laiks var nest arī sevis pieņemšanu. «Jūs zināt, kas esat, un jūtaties ērti savā ādā,» skaidro Lečmena.

Kam jāmainās?

«Svarīgākais nereti ir tieši sajūta par to, ka esmu pusmūžā — nogājis pusi sava ceļa un mēģinu saprast, ko tas man nozīmē. Ja pats to uztveru kā pagrieziena, atskaites punktu, gribu saprast, kam ir jāmainās otrajā pusē,» saka psiholoģe Natālija Dauberga, izaugsmes prakses pieaugušajiem Augšup (Daubergasprakse.lv) vadītāja. Nereti būtiskākais kļūst jautājums par vērtību maiņu. 

Līdz pusmūžam lielāko uzmanību koncentrējam uz materiālu vērtību iegūšanu un praktisku mērķu sasniegšanu. «Sekojam vispārpieņemtām vērtībām. Tam, kas katram cilvēkam it kā būtu jāizdara, parasti nerada daudz jautājumu,» saka Dauberga. Jāsagādā mājoklis, jānodibina ģimene, jāizveido karjera. «Kad tas izdarīts, rodas jautājums — ko tālāk? Vai tiešām, ja šo visu esmu izdarījis, spēle ir pabeigta?» Kā saprast, ka pārmaiņām jānāk? «To ļoti labi palīdz saprast pati dzīve. Pēkšņi vairs neiet tā, kā gāja,» viņa saka. Kādam var būt izmaiņas ģimenē un attiecībās, citam — profesionālajā dzīvē, tomēr vienojošais ir sapratne, ka līdzšinējās struktūras un darbības modelis vairs nestrādā.