Neesmu ciniķe, bet šodien atcerējos rūgto teicienu, ka likumi esot rakstīti muļķiem, kuri nemāk tos apiet. Pēc šīs mērauklas Latvijas politikā reti kurš izrādītos gudrāks par Aināru Šleseru. Viņa izperētie partiju veidojumi jau agrāk ir palikuši Latvijas valstij parādā vairāk nekā 800 tūkstošus eiro — bet iespēja, ka politikas dinozaurs nolīdzinās šo parādu, nav ticamāka par tiranozauru atdzīvošanos.
Tieši otrādi, šovasar pirms oficiālā aģitācijas sākuma Šlesers izpildīja jaunu triku. Viņa partija saņēma vairāk nekā 340 tūkstošu ziedojumu, ko likums skaidri un gaiši aizliedz, jo tas nāk no juridiskas personas, paša Šlesera vadītas biedrības. Par šādu summu tika uzbliezta masīva reklāmas kampaņa — tieši pirms sākās oficiālā aģitācija, kuras kopsumma ir strikti limitēta un oligarham laikam šķiet par knapu. Taču likums nosaka arī to, ka neatļauts ziedojums neskaitās pieņemts, ja 75 dienu laikā partija to atmaksā. Tad nu pēc KNAB brīdinājuma Šlesers ātri savāca kolekti no atbalstītājiem un atmaksāja biedrībai nelikumīgo summu. Kampaņa īstenota, bet papīri tīri! Pārkāpuma nav, tātad nav arī soda. Tas nekas, ka šie caur biedrību izpumpētie 340 tūkstoši ir trešdaļa no miljona, ko partijas legāli drīkst tērēt vēlēšanu aģitācijai. Ja gadījumā Šlesers atvēzēsies oficiālajā aģitācijas periodā vēlētāju pārliecināšanai iztērēt visu likumā atļauto summu, tad viņa partija faktiski būs pārkāpusi kampaņas griestus, bet pēc likuma burta — viss būs kārtībā.
