Jeb nostalģija pēc vecā labā eiropeiskuma gara, kuram diemžēl Latvijā šobrīd ir mazs cienītāju loks
Norvēģu klasiķis Knuts Hamsuns pirms simts gadiem ir parodējis patlaban mūsu medijos drillētās reklāmas par uzturēšanās atļaujām. Mūsu politiskās dzīves jezgā ik pa laikam no plaukta izlec grāmata par Hamsuna dzīvi*. Vecuma bildēs tik līdzsvarotais, bet trakulīga dzīves gājuma pilnais vīrs atgādina, ka par Latvijas šodienas aktualitātēm ir asi izteicies jau pirms simts gadiem.
Par uzturēšanās atļaujām
1910. gadā Kopenhāgenas avīze „Politiken” nodrukāja dusmīgu Hamsuna rakstu, kurā ir apbrīnojamas līdzības ar uzturēšanās atļauju problemātiku šodien pie mums. Šķiet, ka Hamsuns ir uzrakstījis parodiju par latviešu TV kanālos rullētajām reklāmām.
„Visa zeme ir tūristu zīmē, viņš rūca, svešinieki piepilda ceļus, kalnu nogāzes, upju krastus, ielas, ganības… Un norvēģis viņus uzņem. Tēvs un dēls stāv vārtos un klanās ar cepuri rokā, lai uzķertu vara grašus. Mājā māte un meita aptekā svešzemju kungus. Reiz tik lepnais norvēģu zemnieks ir padarījis valsti par vienu vienīgu lielu viesnīcu, briti ir pazeminājuši viņu līdz mērkaķa līmenim. Mums vairs nav laika kopt zemi, mums ir jāatver vārtiņi. Avīzes aizvien vairāk raksta par labo tūrisma gadu, nevis par ražas izredzēm. Tagad mēs varam nopirkt kafiju un samaksāt par to, mēs varam piekārt aizkarus pie logiem savos namiņos, mēs varam runāt angliski ar šoferiem. Bet mēs esam izputinājuši savu pieticību, savu labo mieru, savus mazos, klusos paradumus, esam zaudējuši savu darbīgumu, zaudējuši dvēseli.”
Tā nebūt nav šauri nacionālistiski aizspriedumaina cilvēka pozīcija, ko šodien Latvijā pārmet tiem, kuri prasa ieviest kārtību īpašumu iztirgošanas radītajā haosā. Runa nav par nacionālismu, bet gan par dzīves vides kārtības un stila izjūtu.
Par eiropeiskajām vērtībām
Tiem, kuri līdzīgiem uzskatiem gribētu pārmest nacionālismu, būs vietā atgādināt Hamsuna eiropeiskumu. 1888.gadā, atgriezies Norvēģijā no ASV, Hamsuns konstatē:
„Es vairs nedomāju un nejūtos kā norvēģis, bet kā eiropietis. Varbūt tas ir mans trūkums, taču mana dzīve ir bijusi tik daudzveidīgi mainīga.”
Nacionālisti, nesteidziet Hamsunam pārmest mankurtismu un kosmopolītismu! No viņa tālākā dzīves gājuma redzams, ka jaunajā Hamsunā vienkārši bija miris šauri aizspriedumainais nacionālisms. To būtu labi saprast arī tiem dedzīgajiem latviešiem, kuriem viegli turēt stingru nacionālu stāju tikai tālab vien, ka viņi plašāku pasauli nav gana daudz redzējuši un iepazinuši.
Taču Hamsunā der ieklausīties arī tiem, kuri labākas dzīves meklējumos dodas (vai ir spiesti to darīt) plašajā pasaulē. Tiekoties ar latviešiem pasaulē, zinot viņu dzīvesstāstus, atpazīstu gana daudz latviešu, kuru liktenis ir tas pats temats, pie kura savos darbos vairākkārtīgi atgriežas Hamsuns: „… kā lauku ļaudis, kas emigrē vai dodas uz pilsētām, velti izrauj savas saknes, un velk tās līdzi visu atlikušo dzīvi, mūžam nelaimīgi.”
Hamsunā ir miris šaurais nacionālisms, lai dotu vietu eiropeiskam nacionālismam, patriotismam vai kosmopolītismam – sauciet to kā gribat, Hamsuns nav ierāmējams „ismos”.
„Te ir Eiropa, un es, paldies Dievam, esmu eiropietis! Šeit cilvēkiem ir laiks dzīvot – viņi atvēl dzīvei laiku – atvēl laiku pat tam, lai apstātos pie grāmatveikalu skatlogiem un lasītu grāmatu nosaukumus – un to dara ne tikai tādi grāmatu tārpi kā es…”
Tā ir nostalģija pēc vecā labā eiropeiskuma gara, kuram diemžēl Latvijā šobrīd ir mazs cienītāju loks. Mums vērojama konfrontācija starp izplūdušu liberālismu un šauru nacionālismu.
Šeit un tagad
Hamsuna nostāja pret partiju demokrātiju un vispārējām vēlēšanu tiesībām būs avots, no kura spirdzinājās režisora Alvja Hermaņa asie izteicieni, kas šokēja Latvijas eiropeiski liberāli domājošos, bet nacionāli konservatīvie arī īsti nezināja, kā reaģēt.
Kad Norvēģijā visi ieguvuši vēlēšanu tiesības pamazām sāka tās izmantot, Hamsuns „dusmojas, ka partiju iekārta ir kļuvusi par arēnu niecībām, politiskiem andelmaņiem, karjeristiem. Vēlēšanu tiesības nevirza izcilākos. (..) Hamsuna uzbrukumi vēršas arī pret trūcīgajiem. Daudzi no viņiem samaitājas un kļūst par baudkāriem patērētājiem un neciešamiem iznireļiem. Dzīvei jāatgriežas dabiskākā gultnē.”
Toreiz un tur Hamsunu vairākums nesaprata un nepieņēma. Šeit un tagad viņam ir taisnība. Kollūns grāmatā par Hamsunu toreiz raksta: „Viņš gaida kādu, kas ar nelokāmu stingrību spēs iecelt pasauli atkal eņģēs. Drīz Hamsuns pamanīs Ādolfu Hitleru.”
Šeit un tagad Hamsunu var atkal apklusināt piesaucot psihopātismu, kolaboracionismu, nacismu, breivikismu. Un pūlis būs gatavs saplosīt Hamsunu un sadedzināt viņa grāmatas. Un likteņa ironija būs tā, ka tie paši Hamsuna noliedzēji un nezinātāji gaidīs kādu, kas ar nelokāmu stingrību spēs iecelt pasauli atkal eņģēs. Ko viņi demokrātiskā kārtā iecels Hitlera vietā?
* Ingars Šletens Kollūens. Knuts Hamsuns: Dzīve, daiļrade un laiks. Atēna, 2008. Visi citāti no šīs grāmatas.
Autors ir 11.Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība
Komentāri (41)