Jūlijas jaunkundze

Ir izrādes. Ir labas izrādes. Ļoti labas un pat ģeniālas. Un ir Jūlijas jaunkundze!

Nav iespējams ar manu neprofesionālo roku uzrakstīt par Jūlijas jaunkundzi. Uzrakstīt par to bliezienu, kādu izrāde izdarīja pa maniem sajūtu receptotiem! Arī par to ne. Par ko patiesībā ir šī izrāde par Jūliju vai par Žanu?! Sievietes vājumu un spēku? Vīrieša spēku un vājumu? Par attiecībām? Par varas kāri?! Naudu? Seksu? Par to punktu, kur satiekas kāpējs ar kritēju? Kā Naumanis raksta savā recenzijā, paradokss – šī izrāde par seksu ir pilnīgi aseksuāla.
Disbalanss – līdzsvars. Nestabilitāte – miers.
Lielisks aktierdarbs, lielisks komandas darbs.
Tādam jābūt teātrim, lai rastos sajūta, ka izrādes laikā garderobē es atstājis nevien mētelīti, bet arī ādu. Izrāde iedarbojas tieši uz nervu galiņiem, nepastarpināti.
Paldies, par to sajūtu.

izcila scenogrāfija.
trauslums. katra varoņa iekšējais trauslums, noslēpts aiz bravūras, bezkaunības vai Dieva vārda.
līdzsvara trauslums, kas draud izjukt, sperot katru nākamo soli.
un ķirši!

Es pat teiktu, ka provocējoša izrāde! Simboliska atklātība, kas uzreiz ir saprotama pat bez priekšzināšanām – kas gan varētu būt ķiršu kompots? Lielisks vīrišķā un sievišķā attiecību attēlojums – kas ir mūsu sirdī, prātā un instinktos. Dažiem par skarbu, dažiem tieši laikā!