Aktieris Jēkabs Reinis (35) pie latviešu teātra debesīm uzlēca kā strauja, spoža komēta un tikpat negaidīti pameta teātri, lai pievērstos tikai kino karjerai. Jaunais iestudējums Heda Gablere. Atgriešanās Nacionālajā teātrī iezīmē intriģējošu aktiera atgriešanos
Jēkabs Reinis mani sagaida pie teātra dienesta ieejas pilošiem matiem, jo mēģinājumā dabūjis plānotu un neizbēgamu ūdens šalti uz galvas. Man tiek vīrišķīgs, sirsnīgs rokasspiediens. Pirmo reizi viņu ieraugot tik nepastarpinātā klātienē, pielieku visas pūles, lai bezgaumīgi neiesauktos: «Ak, cik jūs līdzīgs tētim! Arī balss tā pati!» Bet Jēkabs pie šādiem izsaucieniem pieradis — viņa līdzība tēvam, nu jau aizsaulē aizgājušajam aktierim Jānim Reinim ir mulsinoši precīza. Taču viņš šo līdzību nes ar pašcieņu un absolūtu neatkarību.
Jēkaba ceļš uz teātri un teātrī bija neparasts — cauri dažādu citu izglītību un darbavietu līkločiem saprata savu neizbēgamo vilkmi. Aktieros Kultūras akadēmijā sāka studēt tikai 27 gadu vecumā, kas mūsdienās ir ļoti vēlu — gandrīz vecs cilvēks! Taču jau studiju laikā nospēlēja savu pirmo lielo mūža lomu, Uldi Elmāra Seņkova iestudējumā Pūt, vējiņi! Un vienā elpas vilcienā kļuva par jauno zvaigzni, nākamo varoņlomu un galveno mīlētāju potenciālo spēlētāju.
Vienlaikus viņš spoži debitēja latviešu kino, atveidojot vienu no galvenajām lomām simtgades dižgrāvējā Dvēseļu putenis. Sekoja galvenā loma vēsturiskajā seriālā Sarkanais mežs. Īsā laikā Reinis saņēma gan Spēlmaņu nakts balvu kā jaunais mākslinieks, gan Lielo Kristapu. Bet pēkšņi savā lidojumā norāva rokas bremzi, aizejot no teātra.
Kā pagājuši četri gadi brīvmākslinieka un kinoaktiera dzīvē? Vai Jēkabs Reinis plāno atgriezties teātrī? Kā vijas cilvēka dzīves ceļi? To mēģinām abi kopā noskaidrot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.