«Man vairs nav bail» • IR.lv

«Man vairs nav bail»

1
«Tā ir iespēja saprast, ko tu dzīvē gribi,» par dienestu saka Edvards Andris Puharts (19). Foto — Lauris Aizupietis
Baiba Litvina

Pirmie brīvprātīgie, kas pērnvasar sāka valsts aizsardzības dienestu, maijā to noslēgs, un trešdaļa jau gatava turpināt militāro karjeru. Taču aizsardzības spēku plānotāji lauza galvas, kā uzrunāt jauniešus un it īpaši viņu vecākus, kurus dienests biedē, jo saistās ar padomju laikiem

Esi viens no mums — kļūsti karavīrs! Milzīgs plakāts vēsta uz nama sienas Brīvības ielā, pa ceļam uz armijas bāzi Ādažos. Pēc nogriešanās no šosejas un ilgas līkumošanas bruņoto spēku automašīnā pa meža ceļiem beidzot ar fotogrāfu nonākam pie viena no komandpunktiem. Valsts aizsardzības dienesta karavīri te jau piekto diennakti mežā trenējas starptautiskās mācībās kopā ar armijas profesionāļiem. «Lai kara apstākļos būtu gatavi būt pie robežas,» vēlāk teiks instruktors un kaprālis Vadims Koroļenko.

«Jo intensīvāk, jo interesantāk»

Puiši ir noguruši, tomēr smaidīgi — sarunai par savu pieredzi piekrīt divi brīvprātīgie, kuri sāka dienestu pērn jūlijā un noslēgs to 31. maijā. Edvards Andris Puharts (19) nāk no Zvejniekciema, pieteicies uzreiz pēc 12. klases izlaiduma. «Bija nemitīgas bailes pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā,» viņš paskaidro. Vēlējies gūt pārliecību un kļūt spējīgāks rīkoties. Par pieteikšanos uzzinājis no Kļūsti karavīrs! mājaslapas, kur jau agrāk regulāri sekojis līdzi jaunumiem.

Sākumā par šo soli izstāstījis tikai vecākiem. «Bija uztraukti. Viņos joprojām saglabājušās atmiņas par to, kas bija obligātais dienests pirms 30 gadiem,» saka jaunietis. Bet realitāte esot pavisam cita. «Tiešām ir interesanti. Jo intensīvāk, jo interesantāk. Un jo grūtāk, jo vairāk ir pašizaugsmes sajūta.»

No savu draugu un paziņu loka Edvards vienīgais pieteicies dienestam. «Runājām, bet visiem bija tas, ka labāk pieteiksies piecos gados zemessardzē, jo tad nav tas izrautais gads no dzīves,» viņš stāsta. Tie, kas dienestā piesakās brīvprātīgi, var izvēlēties — 11 mēneši kādā no Nacionālo bruņoto spēku vienībām, vai arī pieci gadi zemessardzē, kur dienesta uzdevumi jāpilda ne mazāk kā 21 individuālo mācību dienu un ne vairāk kā septiņas kolektīvo mācību dienas katru gadu. Vēl viena iespēja ir piecu gadu laikā apgūt augstskolu un koledžu studentiem paredzēto rezerves virsnieku programmu. Savukārt tiem, kurus dienestā iesauc obligātā kārtā, šādas izvēles nav. 

Starp Edvarda paziņām ir arī tādi, kuri nav slēpuši, ka iesaukšanas gadījumā no dienesta gribētu «izsprukt», piemēram, veselības problēmu dēļ. Edvards gan savu lēmumu nenožēlo, «šeit ir iespēja saprast, ko tu dzīvē gribi».

Visgrūtāk bijis pirmajos pāris mēnešos, kad jāapgūst pamatmācību kurss. Tad gan brīžiem sev uzdevis jautājumu — ko es te daru? Viņš atminas trīs mežā pavadītās diennaktis, kad bez apstājas lijis. Arī pašreizējās mācības neesot vieglas, «visu laiku esi diskomfortā, laukā ir auksts», Edvards neslēpj. Bet grūtības ir pārejošas.

Pulkvedis Guntars Strazdītis no NBS Apvienotā štāba skaidro, ka pirmajās 11 nedēļās jeb pamatmācību kursā, par kuru runā Edvards, karavīriem ir aklimatizācijas periods, kad viņi iepazīstas ar dienestu — iegūst pamatzināšanas un nostiprina fizisko noturību. «Viņam ir fiziski jānobriest, lai ir gatavs doties tālāk mācībās ar to smago mugursomu, nevis sabojāt muguru, potītes un ceļus.»

Pēc tam mēnesi seko uz indivīdu vērstas mācības specialitātē, piemēram, par ložmetējnieku vai granātnieku. Tālāk dienests turpinās ar kolektīvajām mācībām no mazākās vienības desmit cilvēku grupā līdz aptuveni simt cilvēkiem rotas līmenī. Noslēgumā «viņš principā ir pilnvērtīgs — tāds pats kā profesionālā dienesta karavīrs, spējīgs dzīvot kaujas lauka apstākļos, māk lietot ieroci, orientēties apvidū, dzīvot mežā, izveidot ierakumus, kustēties pareizi, saprot, kādā veidā sevi apkopt, lai nerastos iekaisumi, sniegt pirmo palīdzību, lai spētu palīdzēt savam tuvākajam», saka pulkvedis.

Smaidīgs un atvērts ir arī Gusts Svens Pētersons (25) no mazā Kārķu ciemata Valkas pusē. Līdzīgi kā Edvardam, pieteikšanos dienestam ietekmējis Krievijas iebrukums Ukrainā. «Tas viss likās ļoti netaisnīgi,» viņš saka, tāpēc gribējis būt gatavs — spējīgs nepieciešamības gadījumā aizsargāt sevi un valsti. Uz dienestu burtiski atbraucis no studijām ASV. Zvanu no Latvijas, ka jāierodas uz veselības pārbaudēm, saņēmis trijos naktī. Vecākiem bijusi ļoti negatīva attieksme. «Katastrofizē to visu, varbūt trūkst izpratnes, ko īstenībā dienests dod un ka tas ir daudz labāk un vēlamāk, nekā būt parastam civilajam tā sauktajā X stundā,» domā Gusts.

Dienestā iegūtās zināšanas viņam palīdz labāk spriest par lietām un justies drošāk. «Man vairs nav bail.» Noteikti uzlabojusies arī disciplīna. «To vienkārši iemācies un saproti, ka īstenībā biedri tevis dēļ cieš — piemēram, kavējot, tu visu laiku spēlē uz citu rēķina.»

Šajā brīdī Edvards smiedamies iesaistās sarunā, jo pirmajos mēnešos tā Gustam bijusi problēma. Ja ierindā jābūt pēc trim minūtēm, Gusts ienācis sekundi vēlāk. «Un viņš vēl nesteigsies, tas bija tāds diezgan klasisks Pētersons,» biedrs labvēlīgi pajoko.

Šķiet, armijas disciplīnā Gusts tagad labi iejuties, jo arī intervijas laikā uz maniem jautājumiem ik pa laikam atbild: «Tieši tā!»

Kaprālis Vadims Koroļenko kā instruktors ar Edvardu, Gustu un citiem pirmā iesaukuma karavīriem ir kopā jau no pirmās tā dienas.

Instruktors uzsver, ka jaunieši apgūst ne tikai disciplīnu un militārās prasmes, bet arī izpratni par to, ka armijā visi cilvēki ir svarīgi. «Tu ātrāk skrien, tas ir labi! Bet, vai naktī sardzē tiešām gribi, lai tas, kurš skrien nedaudz lēnāk, nav tavā vienībā un līdz ar to tev nāksies sargāt ilgāk? Protams, ne.» Spēks ir kopībā. «Viens labi brauc ar mašīnu, otrs labi skrien, trešais labi cilā smagumus, ceturtais precīzi šauj — mēs visi papildinām cits citu, un tā veidojas komanda.»

Ar «spurainajiem» tiekot galā vienkārši, «te ir militārā disciplīna — viņam nav variantu». Svarīgākais ir jaunietim pašam saprast — jo ātrāk pieņems dienesta kārtību, jo vieglāk būs izpildīt to, ko no viņa prasa. Ja nepieciešams, tiek piemēroti arī sodi.

Ne Edvards, ne Gusts neplāno pēc dienesta beigām turpināt karjeru profesionālajā dienestā. Edvards grib studēt būvniecības vai inženierijas jomā. Viņam, tāpat kā citiem brīvprātīgajiem, valsts nodrošina iespēju pēc dienesta bez maksas studēt valsts augstskolā kādā no koledžas vai bakalaura studiju programmām. Savukārt Gusts kaļ plānus par sava uzņēmuma dibināšanu. «Es asociēju savu nākotni ar Latviju,» viņš uzsver.

Instruktors Koroļenko ir pārliecināts, ka neviens no karavīriem armijā pavadīto laiku nesauks par bezjēdzīgu — «ikviens paņems kaut ko no šeit iemācītā sev līdzi arī savā civilajā dzīvē».

Tomēr brīvprātīgo jauniešu skaits nav pietiekams. Šogad jūlija iesaukums jau daļēji veidojas arī obligātā kārtā — 150 no 480 iesaucamo kopskaita. Lai to nodrošinātu, janvārī izlozē pēc nejaušības principa atlasīja 300 iesaucamos. Aprīlī būs zināms, vai no viņiem būs izdevies nokomplektēt nepieciešamos 150 karavīrus.

Koroļenko atzīst, ka šie jaunieši var būt demotivēti. «Protams, tādā gadījumā būs ļoti grūti.» Tomēr instruktors ir pārliecināts, ka ar profesionalitāti un personīgo pieredzi varēs rādīt piemēru, ka jebkuras grūtības ir pārvaramas. «Ja tu strādā kā profesionālis, tev viss sanāk, tu visu dari precīzi, laikā, visdrīzāk arī viņš gribēs būt tāds.» Viņš pats pirms astoņiem gadiem iestājies profesionālajā dienestā, jo tas «dod sajūtu, ka esi daļa no kaut kā liela, stipra un svarīga». Būtiska ir arī drošība, ko dod stabils atalgojums, bezmaksas medicīniskā aprūpe.  

Ņem veselos, uztrenē visus

Pērn pavasarī Saeima atbalstīja valsts aizsardzības dienesta izveidošanu, jo Latvijas aizstāvēšanai nepieciešama daudz plašāka sabiedrības iesaiste, nekā tika uzskatīts pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš kaimiņos ir parādījis, ka skaitļiem ir nozīme. Jaunā aizsardzības koncepcija tāpēc paredz būtiski palielināt armiju — miera laikā līdz 31 tūkstotim, kas līdztekus profesionālajam dienestam un zemessardzei tagad iekļauj arī obligāto dienestu. Bet kara laika struktūra būtu vēl divreiz lielāka, jo klāt nāktu 30 tūkstoši pastāvīgās gatavības rezervistu.

Pulkvedis Guntars Strazdītis no NBS Apvienotā štāba skaidro, ka 61 tūkstotis ir apzināts kopskaits — šāds personāla daudzums ir nepieciešams, lai īstenotu valsts aizsardzības plānus. Pašlaik uzskaitē ir aptuveni 36 tūkstoši rezerves karavīru, taču 27 tūkstoši beiguši obligāto militāro dienestu laikā, kas īsti neatbilst šodienas mācību standartiem. Tāpēc ar valsts aizsardzības dienesta ieviešanu plānots «atjaunot asinis ar cilvēkiem, kas ir labāk mācīti un sagatavoti». Šī dienesta karavīri piecus gadus pēc tā pabeigšanas tiek iekļauti aktīvajā rezervē, bet vēlāk pāriet vispārējā rezervē.

Iesaukšanai dienestā ir pakļauti visi Latvijas pilsoņi vīrieši viena gada laikā pēc 18 gadu sasniegšanas. Ja jaunietis vēl mācās skolā, tad šis gada termiņš tiek pārcelts pēc izglītības iegūšanas, bet ne vēlāk kā līdz 24 gadu sasniegšanai. 

Valsts aizsardzības dienestam piesakoties brīvprātīgi, galējais vecums ir 27 gadi. Šis pats vecums attiecas arī uz sievietēm. Līdz šim sieviešu atsaucība nav bijusi liela. Pirmajiem diviem iesaukumiem pieteicās 18, bet dienestā uzņēma divas sievietes. Uz trešo iesaukumu jūlijā pieteikušās 16, pagaidām apstiprinātas četras.

Pirmajā iesaukumā pērn bija pieteikušies divreiz vairāk brīvprātīgo, nekā bija paredzēts uzņemt. Sākotnējais iesaucamo skaits bija neliels, jo dienestu būvē pamazām. Pērn jūlijā to sāka 253 jaunieši, šogad janvārī vēl 125. Taču turpmāk iesaucamo skaits ik gadu ievērojami pieaugs, līdz 2028. gadā plānots iesaukt 4000 jauniešu.

«Četri tūkstoši gadā ir tas, ko mēs realitātē plānojam pacelt. Tas nav deklaratīvs skaitlis. Tam arī turpmāk pielāgosim mūsu infrastruktūru, instruktoru nodrošinājumu un noslodzi,» mērķi skaidro Kristers Grauze, kas Aizsardzības ministrijā vada par valsts aizsardzības dienesta iesaukšanas plānošanu atbildīgo nodaļu.

Lielākā daļa būs obligātā kārtā iesauktie. «Brīvprātīgo aktivitāte noteikti būs, bet jau tagad redzam, cik atkrīt veselības pārbaudēs, tāpēc šis skaits nebūs pietiekams,» atzīst Grauze. Veselība ir galvenais klupšanas akmens, kāpēc iesaucamie atbirst — pie vainas ir iepriekš iegūtas traumas vai pārslimotu infekcijas slimību atstātās sekas.

Kāpēc jaunieši neraujas pieteikties dienestā, neraugoties uz bonusiem, kas pienākas brīvprātīgajiem? «Lai arī sociālajos tīklos aktīvi stāstām un rādām, kā pie mums dienestā ir, informācija viņus nesasniedz,» saka NBS pārstāve Eva Rešņa. Otrs iemesls — vecākiem joprojām ir dzīvas negatīvās atmiņas par dienestu padomju laikā.

Domas mainoties, kad puiši atnāk uz dienestu. Esot ļoti pārsteigti par to, kā ir realitātē — dzīve jaunās kazarmās Ādažos, Baltijā lielākā ēdnīca, kur vienā reizē var pabarot ap 2500 karavīru. «Tev pilnīgi viss ir nodrošināts, tu atnāc, trīs reizes dienā tevi pabaro, ir, kur dzīvot, un vēl samaksā 600 eiro mēnesī,» Rešņa uzskaita. «Vari pat reāli netērēt to naudu, lieliska iespēja puišiem veidot savus pirmos uzkrājumus,» viņa piebilst. Tiem, kas dienestā pieteikušies brīvprātīgi, mēnesī valsts maksā 600 eiro, bet obligāti iesauktajiem summa ir uz pusi mazāka. Vēl 1100 eiro visiem pienākas pēc dienesta pabeigšanas.

Arī vecāku domas mainoties, kad ierodas klātienē. «Organizējām vecāku dienu, un viņi bija stāvā sajūsmā, ļoti liels patriotisms, lepnums par bērniem.»

Tāpēc «labākā reklāma, kas šobrīd strādā, ir paši jaunieši, pirmie iesaukumi», saka Rešņa, bet nenoliedz, ka «mūsu komunikācijai ar jauniešiem ir jābūt vēl aktīvākai».

Grauze lauž arī mītu par to, ka dienestam der tikai fiziski spēcīgie. Jauniešu fiziskā sagatavotība atlasē netiekot pārbaudīta. «Fiziskās sagatavotības līmenis ir diezgan slikts, tāpēc mēs balstāmies uz to, ka vienībā fiziskās sagatavotības līmeni piedzenam klāt.»

Pulkvedis Guntars Strazdītis saka to pašu: «Galvenais, lai kandidāts būtu vesels. Fiziskā sagatavotība — to mēs izdarīsim.»

Vai no dienesta var izvairīties?

Janvārī pavēsti par iesaukšanu dienestā saņēma Renarts Bērziņš (19). Viņš profesionālā līmenī spēlē hokeju, pārstāvēja Latvijas junioru izlasi pasaules čempionātā pērn un šobrīd turpina spēlēt arī Latvijas čempionātā. «Bija šoks, kāpēc tieši es,» viņš raksturo pirmās emocijas par iesaukumu. Aprunājies ar vecākiem, «tēvs nebija priecīgs», jo esot ne pārāk pozitīvas atmiņas no dienesta padomju laikos. Tieši dienā, kad sazvanāmies, Renarts no Aizsardzības ministrijas ir saņēmis vēstuli, ka viņa lūgums atlikt dienestu ir apmierināts. Dienests atlikts uz diviem gadiem, lai Renarts var pabeigt studijas Rīgas Ekonomikas augstskolā.

Renarts atzīst, ka nav apsvēris domu brīvprātīgi iet dienestā, jo šo laiku var izmantot citādi. Bet viņa draugu lokā esot puiši, kas sākuši studijas Aizsardzības akadēmijā, viens jau pārgājis uz profesionālo dienestu.

Kristers Grauze apstiprina — no 253 pirmā iesaukuma dalībniekiem līgumu uz pieciem gadiem NBS jau noslēguši ar 71 karavīru, bet aptuveni 20 vēl esot procesā. Savukārt no visiem līdz šim iesauktajiem jauniešiem daži ir atvaļināti no dienesta — pieci veselības problēmu dēļ un viens saistībā ar krimināla rakstura pārkāpumu, kas veikts ārpus dienesta.

Pavēsti saņēmuši arī seši Renarta kursabiedri. Vienam, tāpat kā Renartam, dienests atlikts, lai var pabeigt studijas. Trīs nav izturējuši veselības pārbaudi un atzīti par dienestam nederīgiem. Vēl viens komandas biedrs no U-20 izlases lūdzis dienestu atlikt hokeja dēļ, viņam lēmums vēl neesot zināms.

Dienestu svarīgu iemeslu dēļ var atlikt, piemēram, ja iesaucamais ir ieguvis stipendiju augstskolā, ir valsts izlases dalībnieks kādā sporta veidā, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai ir citi svarīgi ģimenes apstākļi. Katru šādu lūgumu ministrija individuāli vērtē. Pagaidām standarts esot dienestu atlikt uz nākamo iesaukumu, ja nepieciešams, arī uz ilgāku termiņu, bet ne ilgāk kā līdz 26 gadu vecumam. «Līdz ar to izvairīties nevar,» skaidro Kristers Grauze.

Aizsardzības ministrija nekomentē, cik lūgumu atlikt dienestu ir saņēmusi — dati par lēmumiem būšot pieejami aprīļa vidū. Kopumā jauniešiem trūkstot izpratnes, īpaši uztraukumi esot studentiem, tāpēc ministrija pastiprināti skaidro, ka dienests attiecas arī uz viņiem. Grauze skaidro — jaunietim studijas uz dienesta laiku ir jāpārtrauc, bet viņam tiek saglabāta studiju vieta un budžeta finansējums, ja tāds ir. «Tas pats ir arī ar darbavietām.»

Ja Latvijas pilsoņi studē ārvalstīs, bet joprojām ir deklarējušies Latvijā, arī uz viņiem iesaukums attiecas pilnā mērā. «Protams, praksē mēs katru gadījumu izvērtējam, jo var būt, ka, piemēram, iesaucamais ir universitātes pēdējā kursā ārzemju augstskolā.» Savukārt diasporas puiši ar Latvijas pasi, kas dzīvo ārzemēs, dienestā tiks iesaukti, tikai sākot ar 2027. gadu.

Interesanti, ka kaimiņi lietuvieši plāno ieviest izmaiņas, atceļot iespēju atlikt dienestu studiju dēļ. Tādējādi plānots palielināt dienestā iesaucamo un līdz ar to arī rezerves karavīru skaitu. Lietuvā ir spēkā deviņu mēnešu militārais dienests puišiem vecumā no 18 līdz 23 gadiem, bet brīvprātīgi tam var pieteikties arī vīrieši un sievietes līdz pat 38 gadu vecumam. Šogad Lietuvā obligātajā dienestā plānots iesaukt 3845 vīriešus, bet nākamajos gados skaitu kāpināt līdz 5000.

Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas Igaunija pēc neatkarības atjaunošanas neatteicās no obligātā militārā dienesta, bet to modernizēja. Ik gadu šo dienestu apgūst aptuveni 3800 jauniešu, 60% no viņiem piesakās brīvprātīgi.

Saņemot iesaukuma pavēsti, Latvijā jaunietim ir pienākums ierasties uz veselības pārbaudi. Ja tiek ignorēts atkārtots uzaicinājums, lietu nodod Militārajai policijai. Ja divu mēnešu laikā puisis nereaģē arī uz tās aicinājumiem, viņam var piemērot līdz 350 eiro naudas sodu.

«Bet jāsaprot, ka ar naudas sodu nekas nebeidzas, jo uz nākamo iesaukumu mēs atkal sūtīsim viņam pavēsti. Un tā līdz 26 gadiem,» skaidro Kristers Grauze. Ja izrādīsies, ka šāda ilgstoša izvairīšanās ir aktuāla, tad nākotnē ministrija meklēs risinājumu. Pagaidām neviens mēģinājums izvairīties no dienesta nav konstatēts. «Protams, ir bijuši tādi, kas telefoniski deklarējuši, ka atliks un ir gatavi maksāt. Cits jautājums, vai viņi to praksē darīs.»

Stingra kārtība ir paredzēta, ja jaunietis jau izturējis veselības pārbaudi un saņēmis lēmumu par iesaukšanu dienestā. Ja viņš dienesta vietā neierodas, tad Militārā policija var turp nogādāt piespiedu kārtā. Ja iesaucamais nav sasniedzams, viņam var piemērot līdz 5000 eiro naudas sodu. Turklāt par izvairīšanos no dienesta draud kriminālatbildība, ieskaitot pat īslaicīgu brīvības atņemšanu.

Taču izrādās, ka ministrija saņem arī sašutuma pilnas vēstules no tiem, kas dienestā labprāt pieteiktos, taču viņiem tas nav atļauts. Proti, no cietumniekiem. Iespējams, to ietekmē Krievijas informatīvā telpa, jo tur ieslodzītie var pieteikties armijā, lai izkļūtu no cietuma.

Valsts aizsardzības dienesta karavīri apgūst militārās prasmes ierakumos. Pa kreisi — Gusts Svens Pētersons.
Foto — Lauris Aizupietis

 

Dati: Aizsardzības ministrija

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Komentāri (1)

Uldis.M42 05.04.2024. 10.57

Tas ir labi, ka jaunieši raujas cīņā, jo latvieši ir Arāja un Kalēja tauta, tikai jēga no viņiem ar lodi mugurā nebūs nekāda. Latvijas armiju ir apsēduši krievijas militāristi, kuri ir devuši zvērestu ienīst visu cilvēcisko.
Bez Ļoņkas Kalniņa tur tādu vēl ir vesela varza, bet tie, kuru tur vairs nav, kā Daiņis Trulais, Einārs Graudiņš, Gundars Dāboliņš, Jaņis Adamsons, Normunds Garbars, bargās krievenes vīreļa, sodomijas un kleptokrātijas apoloģēta Tomsona pastāvīgais viesis Raimods Rublovskis un otrs saskaņietis Sandris Bergmanis, ir izaudzējuši sev cienīgu Latvijas ienaidnieku maiņu.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu