Jūlijas jaunkundze

izcila scenogrāfija.
trauslums. katra varoņa iekšējais trauslums, noslēpts aiz bravūras, bezkaunības vai Dieva vārda.
līdzsvara trauslums, kas draud izjukt, sperot katru nākamo soli.
un ķirši!

Es pat teiktu, ka provocējoša izrāde! Simboliska atklātība, kas uzreiz ir saprotama pat bez priekšzināšanām – kas gan varētu būt ķiršu kompots? Lielisks vīrišķā un sievišķā attiecību attēlojums – kas ir mūsu sirdī, prātā un instinktos. Dažiem par skarbu, dažiem tieši laikā!

Arī man šī izrāde bija aizvadītās sezonas vislielākais pārsteigums, piedzīvojums, līdzpārdzīvojums. Saspringums un kaislību dzirksteles, kas virmoja gaisā visas izrādes laikā, neatslāba ne mirkli. Izrāde, kuru var skatīt no dažādiem aspektiem. Kādam tā varbūt bija izrāde par vāju cilvēku, kurš savu vājumu cenšas maskēt zem ārējas bravūras, pakļaujot par sevi šķietami vājākos, kas beigu beigās izrādās stiprāki par viņu pašu. Kādam tā varbūt bija vienkārši izrāde par vīrieša un sievietes attiecībām. Kādam patika, kādam nepatika. Man tā bija izrāde par līdzsvaru un uzrunāja ļoti personīgi. It visam šajā dzīvē vajadzīgs līdzsvars. Bez līdzsvara varbūt nebūtu pasaules. Līdzsvars starp kaislībām un veselo saprātu. Bet vai mīlestībā vispār ir iespējams līdzsvars un veselais saprāts? Parasti jau gribam visu vai neko. Bet varbūt mīlestības nemaz nebija. Tikai izmisīgi centieni kaut kam pieķerties, piepildīt kaut ko nepiepildītu, nezinot kā.
Līdzsvars. Cik gan daudz cilvēku, tāpat kā A.Aizupes Kristīne, ir līdzsvara punkti, kas novērš un neitralizē iespējamus sprādzienus ikdienas dzīvē. Kuri upurējas mīļā miera labad, aizmirstot par sevi un savām vēlmēm, vajadzībām, arī iegribām, ka tikai tam otram ir labi. Kuri atsakās no saviem sapņiem, saviem mērķiem, lai tas otrs iegūtu to, ko vēlas. Kuri ir gudri, bet izliekas muļķi. Kuri ir stipri, bet izliekas vāji, lai otrs justos kā uzvarētājs. Izrāde ar spēcīgu pēcgaršu, kas man lika padomāt pašai par sevi un ieraudzīt lietas, kuras varbūt nevelētos redzēt.
Labas izrādes kritērijs man ir vēlme redzēt to atkārtoti. Un “Jūlijas jaunkundzi” labprāt noskatīšos vēl, ieraugot un sajūtot varbūt vēl kādu šķautni, ko pirmajā reizē nemaz nemanīju. Pareizi izvēlēti aktieri, kuri strādā ar milzīgu pašatdevi – tik īsti un patiesi, ka vietām lika skudriņām pārskriet pāri. Īpašu uzslavu pelnījusi A.Aizupe un arī M.Meieru kā aktieri ieraudzīju jaunā kvalitātē. Turēšu īkšķus par balvām “Spēlmaņu naktī”.

Traģiska un spēcīga izrāde.

Izcili. Līdzsvars režijā, scenogrāfijā. Balansēšana aktieru darbā. Sākuma aina ar līdzsvara meklēšanu un vēlāk nebanālie ķirši- zelta fonds. Īpaša balva par otrā plāna lomu izrādes ilgāko laiku izkopti un fiziski grūti meklējot iespējamo līdzsvaru neiespējamajā.

Laba režija,askētiska scenogrāfija,bez nevienas liekas butaforijas,100% jauno aktieru pašatdeve-tas viss liek no jauna ieraudzīt labi zināmu darbu.Izrāde paiet vienā elpas vilcienā,bet domas pie tās atgriežas vēl un vēl.

Manuprāt, aizvadītās sezonas nozīmīgākā izrāde (kaut vismaz 10 citas izrādes var minēt kā būtiskas). Nastavševs ļoti īsā laikā ir izveidojis savu, neatkārtojamu režijas stilu (to varēja saskatīt jau “Mitjas mīlestībā” un tas pārliecinoši turpinās “Tumšajās alejās”), kas tik ļoti lielu vērību pievērš “smalkām detaļām”, gan tēlu attiecībās, gan vidē. Telpas iekārtojums rada īstu satraukumu (līdzvars ir tik trausls, tik viegli izjaucams, tā meklējumi ir tik smagi, grūti panākami, kaut uz brīdi, atslodzei – arī komiski brīži), reti kad ir tik ļoti iedarbīga scenogrāfija. Retā reize Latvijas teātros, kad izdevies izveidot tik ļoti vienotu ansambli. Gan Pudža (vecāku attiecību upuris un citu/sevis “bende”, jo “nemāk” cilvēciskas attiecībass), gan Meiers (šķietams vājums kā spēks), gan Aizupe (par viņas pārliecinošo tēlojumu ir īpašs prieks, jo aktrise ar tik piemērotu skatuvisko šarmu, šķiet, būs liels ieguvums Latvija teātrim). Pazīstami cilvēki, ar kuriem kopā skatījos šo izrādi, pēc tās bija ļoti domīgi, jo saskatīja saistību ar savām dzīves situācijām (manuprāt, tas ir labākais, ko teātris var sniegt). Valmieras teātrim varētu pienākt “jauni ziedu laiki”).

Lieliska luga, spraiga izrāde, neatslābstoša uzmanība.

Par spriedzi! Par to, ka skatītājs 2 stundas jūtas neērti. Spēcīgi! Nastavševs noteikti ir gada pārsteigums režijā. Lieliski, smalki izaicinoši!

Ir izrādes. Ir labas izrādes. Ļoti labas un pat ģeniālas. Un ir Jūlijas jaunkundze!

Nav iespējams ar manu neprofesionālo roku uzrakstīt par Jūlijas jaunkundzi. Uzrakstīt par to bliezienu, kādu izrāde izdarīja pa maniem sajūtu receptotiem! Arī par to ne. Par ko patiesībā ir šī izrāde par Jūliju vai par Žanu?! Sievietes vājumu un spēku? Vīrieša spēku un vājumu? Par attiecībām? Par varas kāri?! Naudu? Seksu? Par to punktu, kur satiekas kāpējs ar kritēju? Kā Naumanis raksta savā recenzijā, paradokss – šī izrāde par seksu ir pilnīgi aseksuāla.
Disbalanss – līdzsvars. Nestabilitāte – miers.
Lielisks aktierdarbs, lielisks komandas darbs.
Tādam jābūt teātrim, lai rastos sajūta, ka izrādes laikā garderobē es atstājis nevien mētelīti, bet arī ādu. Izrāde iedarbojas tieši uz nervu galiņiem, nepastarpināti.
Paldies, par to sajūtu.

Interesanta izrāde. Noteikti pelnījusi, ka tiek atzīmēta. Biju redzējusi JRT Jūlijas jaunkundzi, bet šī bija pilnīgi cita Jūlija. Manī kā skatītājā tika kustinātas vairākas sajūtas vienlaicīgi, galvenokārt jau trauslā līdzsvara sajūta šajā dzīvē. M. Meiers labs. Režisors pārsteidza ar seksa ainas risinājumu.

Aktieru izturība ir superīga:). Emocijas vienkārši plūst, nevarēju palikt vienaldzīga:)