Kas gaida asiņaino Āfrikas pērli Kotdivuāru? • IR.lv

Kas gaida asiņaino Āfrikas pērli Kotdivuāru?

22
Kotdivuāras līdzšinējais prezidents Lorāns Gbagbo padevies pēc vairāku mēnešu pretošanās likumīgajam vēlēšanu uzvarētājam Alasanam Uataram. Gbagbo kopā ar sievu Simonu 11.aprīlī aizturēts pēc militāra uzbrukuma viņa rezidencei Abidžānā.Foto EPA/STR.
Nils Jansons

Vēlēšanas zaudējušais prezidents padevies, etniskā spriedze eskalējas

Nāvējošās sadursmes starp jaunievēlētā un līdzšinējā prezidenta atbalstītājiem Kotdivuārā beigušās ar zaudējušā līdera Lorāna Gbagbo padošanos — 11.aprīlī viņš iznācis no bunkura, kurā slēpās un neatdeva varu, bet tagad atrodas ANO apsardzībā.

Taču etniskā spriedze valstī turpinās, draudot eksplodēt nākotnē. Jau konflikta pirmajās dienās nogalināto civiliedzīvotāju skaits pārsniedza tūkstoti, bet bēgļu gaitās devās vairāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju. Agrāk plaukstošā Rietumāfrikas valsts, kura ilgstoši uzlūkota kā attīstības un stabilitātes paraugs visai Āfrikai, nu rada bažas par pilsoņkaru virkni kaimiņvalstīs, kur tuvākajos mēnešos gaidāmas prezidentu un parlamentu vēlēšanas.

20 gadus sena sāncensība

Nemiernieku uzbrukums lielākajai pilsētai Abidžanai aprīļa sākumā pārtrauca četrus mēnešus ilgušo politisko krīzi, kura sākās līdz ar ilggadējā prezidenta Lorāna Gbagbo atteikšanos atzīt savu sakāvi novembrī notikušajās vēlēšanās, kurās uzvarēja viņa ilggadējais sāncensis Alasans Uatara. Konstitucionālā padome, ko kontrolē Gbagbo, anulēja  daļu par Uataru atdoto balsu, taču starptautiskā sabiedrība to atzina par klaju mēģinājumu viltot vēlēšanu rezultātus. Uataru par likumīgo Kotdivuāras prezidentu atzina ne tikai ANO un Eiropas Savienība, bet arī parasti tik piesardzīgā Āfrikas Savienība.

Abu politiķu atbalstītāju sadursmes pārvērta pilsētu karalaukā. Ielās siro marodieri, daudzās mājās vairs nav ūdens. „Lai izdzīvotu, jāpaliek mājās, jo ārā joprojām skan šāvieni,” skype intervijā stāsta Žoržs Sholastiks, kas dzīvo Kotdivuāras lielākās pilsētas Abidžanās centrā, tikai nepilnus 200 metrus no valsts televīzijas ēkas. Agrāk tas bijis ļoti drošs kvartāls, jo netālu atrodas arī prezidenta pils un tādēļ ielās pastāvīgi patrulēja armija. Nu šis pilsētas rajons kļuvis par karadarbības epicentru, jo tieši tur nocietinājušies Gbagbo lojālie karavīri.

Sākoties uzbrukumiem, Gbagbo patvērās savas rezidences pagraba bunkurā. Viņu apsargāja prezidenta gvardi un Angolas algotņi, kuri atvairīja daudzus nemiernieku uzbrukumus. Bunkuram izveidoti pieci pazemes stāvi un tas aprīkots ar pārtiku un sadzīvē nepieciešamām lietām vismaz gadam.

Maldīgi domāt, ka līdz ar Gbagbo atkāpšanos Kotdivuāras problēmas būs atrisinātas. Kotdivuāra joprojām paliek sadalījusies divās naidīgās nometnēs – Gbagbo aizstāvjos no valsts dienvidiem un ieceļotāju apdzīvotos ziemeļos, kurus pārstāv Uatara.

Gbagbo pārstāv afrikāņu nacionālistus, kuri cīnās pret bijušās koloniālās metropoles Francijas ietekmi. Vēsturnieka izglītību ieguvušā Gbagbo politiskā karjera sākās ar iesaistīšanos demokrātiskās opozīcijas cīņā pret Kotdivuāras pirmo, autoritāro prezidentu Upuē-Buaņī. 1990.gadā pirmajās brīvajās vēlēšanās viņš kandidēja, bet zaudēja Upuē-Buaņī. Viņš vairākus gadus pavadīja cietumā un pēdējo reizi tika apcietināts 1992.gadā, kad pavēli arestēt studentu demonstrācijas līderi Gbagbo deva tieši pašreizējais pretinieks Uatara, kurš tolaik bija valsts premjerministrs.

ASV Pensilvānijas universitāti absolvējušais ekonomists Uatara sākotnēji veidoja spožu karjeru Starptautiskajā Valūtas fondā, kļūstot pat par fonda ģenerāldirektora vietnieku. Uataram nereti pārmet pārlieku rietumnieciskumu, tostarp faktu, ka viņš apprecējās ar francūzieti — abus Francijā savulaik laulāja tolaik vēl tikai pilsētas mēra amatā esošais Nikolā Sarkozī.

„Bez šaubām, Uatara vēlēšanās uzvarēja, tomēr kā pēc šīs asinsizliešanas jaunais prezidents sadzīvos ar 46% vēlētāju, kuri balsoja pret viņu un viņu neieredz?” vaicā Žoržs.

Atšķirībā no Lībijas, šis pilsoņkarš neguva nedalītu pasaules mediju uzmanību. Jo Kotdivuāras ģeopolitiskā nozīme nav īpaši liela, valstī nav būtisku naftas rezervju, tās nestabilitāte pagaidām nerada priekšnoteikumus islāma ekstrēmisma uzplaukumam un arī bēgļu straume Eiropu tieši vēl neapdraud. Patiesi norūpējušies par notikumiem Kotdivuārā šķita vien saldumu ražotāji, jo krīzes turpināšanās pasaulē lielākajā kakao eksportētājvalstī draudēja gan ar izejvielu trūkumu, gan šokolādes cenu kāpumu.

Āfrikas pērle uzmirdz

Kotdivuāras pirmajos pastāvēšanas gados nekas neliecināja par gaidāmajām problēmām. Tieši pretēji – pēc neatkarības iegūšanas 1960.gadā Kotdivuāra īsā laikā kļuva par Āfrikas veiksmes stāstu.

Pirmais prezidents Fēlikss Upuē-Buaņī valdīja autoritāri, savos trīsdesmit prezidentūras gados nepieļaujot politisku opozīciju un brīvas vēlēšanas. Tomēr ekonomiskā ziņā viņš iestājās par Kotdivuāras atvērtību ārzemju investīcijām un pilnīgu integrāciju starptautiskajā tirgū. Kotdivuāra ilgstoši bija trešā lielākā kafijas eksportētājvalsts pasaulē, bet kakao eksporta ziņā Kotdivuāra joprojām ir neapšaubāma pasaules līdere — tai pieder 40% pasaules kakao tirgus.

Vairāk nekā divdesmit gadus no vietas Kotdivuāras ekonomika nemainīgi auga un valsts iekšzemes kopprodukts palielinājās par 7 – 10% gadā. Kotdivuāras finanšu centrā Abidžanā viens pēc otra slējās moderni debesskrāpji un sabiedriskās celtnes, ļaujot iedzīvotājiem astoņdesmitajos gados to lepni dēvēt par Āfrikas Parīzi.

„Man patiesi sāp sirds, uzzinot par ko lēnām pārvēršas šī kādreizējā Āfrikas pērle”, saka latviete Inese Motte, kura Kotdivuārā dzīvojusi četrus gadus.

„Kad pirmo reizi ierados Abidžanā, pārsteigta teicu, ka tā jau nav nekāda Āfrika – tik ļoti redzētais atšķīrās no citām Āfrikas valstīm. Pirms tam gadu biju Kongo, kur līdz dzīvesvietai pa dubļainu ceļu braucu džipā un tālāk pa upi ar pirogu, jo ceļa vienkārši nebija. Turpretī Abidžana mani sagaidīja ar labiem daudzjoslu autoceļiem, skaistām augstceltnēm un lepniem veikaliem. Tā bija moderna, sakopta un rietumnieciska lielpilsēta,” atceras Inese.

Imigrācija un naids

Kotdivuāra septiņdesmitajos gados uzplauka tik strauji un uzskatāmi, ka, darba un labākas dzīves meklējumos, uz to plūda imigrantu straume no daudz nabadzīgākajām kaimiņvalstīm. Iebraucēji no Burkinafaso, Mali, Gvinejas, Libērijas un Ganas atrada darbu plašajās kakao plantācijās. Ņemot vērā augsto dzimstību un nemainīgi lielo imigrāciju, Kotdivuāras iedzīvotāju skaits palielinājās sprādzienveidīgi – 1960.gadā valstī dzīvoja 3,7 miljoni, 1975.gadā 6 miljoni, bet 2010.gadā jau 21 miljons.

Negatīvu iespaidu uz valsts stabilitāti atstāja etniskā sašķeltība un Kotdivuāras pamatiedzīvotāju skaita samazināšanās imigrācijas rezultātā. Divdesmit gadu laikā iebraucēji jau veidoja vienu ceturtdaļu no iedzīvotāju kopskaita. Lielākā daļa musulmaņu imigrantu apmetās nabadzīgajos ziemeļu rajonos. Ekonomiski daudz attīstītākajos dienvidos, tostarp Abidžanā mītošie kotdivuārieši šos imigrācijas tempus uzlūkoja ar neslēptām bažām.

Īpaši strauji spriedze starp abām sabiedrības grupām pieauga līdz ar ekonomiskās krīzes periodiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un gadsimtu mijā. „Ļoti bieži dzirdēju ļaudis runājam, ka tieši iebraucēji vainojami pie valsts ekonomiskajām problēmām,” atceras Inese Motte.

Etniskās nesaskaņas atbalsojās arī valsts politiskajā dzīvē. Dienvidu politiķu retorikā parādījās jēdziens ivoirité, ar kura palīdzību par īsteniem valsts iedzīvotājiem atzina tikai tos, kuru abi vecāki dzimuši Kotdivuārā. It īpaši Gbagbo prezidentūras laikā pret iebraucēju pēctečiem vērsās represijas. Tieši saskaņā ar ivoirité principu pašreizējam vēlēšanu uzvarētājam Uataram divreiz neļāva kandidēt vēlēšanās, jo viņa vecāki piedzima Burkinafaso.

Kad ziemeļu reģionu iedzīvotājus pārstāvošajam Uataram beidzot izdevās kvalificēties 2010.gada prezidenta vēlēšanām, Āfrikas politikas eksperti jau prognozēja problēmas, jo Gbagbo nepiekāpību labi raksturoja vēlēšanu lozungs: „Mēs uzvarēsim, vai arī mēs uzvarēsim!”.

Vēl nesen ekskluzīvā telefonintervijā Francijas televīzijai LCI, Gbagbo no aplenktā bunkura nesatricināmi skaidroja, ka uzvarējis vēlēšanās un neatkāpsies. „Neesmu kamikadze, nevēlos mirt, tomēr, lai aizstāvētu manu vēlētāju izvēli, esmu gatavs uz visu,” intervijā teica Gbagbo. Tomēr protesti un militārie uzbrukumi likuši Gbagbo atkāpties un tagad Kotdivuāras pārstāvis ANO paziņojis, ka agrākajam prezidentam būtu jāstājas tiesas priekšā par asiņaino pretošanos vēlēšanu uzvarētājam.

 

Komentāri (22)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu