Rīgas patversmes sieviešu nodaļas darbinieces savām klientēm ik pa laikam izgādā biļetes uz operu un audzē tomātus turpat izbūvētās siltumnīcās. Viņas nelolo ilūzijas par «meiteņu» spēju atgriezties normālā dzīvē, taču ir gandarītas, ja tas sanāk
Arina ir trauslas miesasbūves sieviete, kuras vietām iesirmās matu šķipsnas sasietas jauneklīgā astē.
«Tas ir netaktisks jautājums,» viņa sirsnīgi iesmejas, kad pavaicāju par vecumu. Taču neminstinādamās atbild: «Man tūlīt būs 60. Pie visa vainojams alkohols. Pirmo reizi nonācu uz ielas pirms 15 gadiem. Naktī satiku bomžus un prasīju viņiem, kur var pārnakšņot. Devos uz patversmi Maskavas ielā, taču tā ir vīriešu. Apsargs pie durvīm vaicāja, pie kā tieši es tur vēlos nakšņot. Tas, protams, bija joks. Nonācu šeit, tolaik šī patversme atradās Bārddziņu ielā. Te man palīdzēja tikt pie dokumentiem, pie pases.»
Mūsu sarunā pēkšņi ielaužas spalgs zvans, kam seko sprakšķis skaļrunī un dežurantes balss, kura pavēsta pa visu ēku, ka iemītniecēm laiks doties uz dezinfekciju. Tā ir obligāta procedūra visām iemītniecēm pat tad, ja viņām atļauts šeit uzturēties arī pa dienu kā Arinai. Īpašā telpā jāizģērbjas, lai patversmes darbiniece pārbaudītu, vai matos un drēbēs nav iemetušās utis, kā arī pievērst uzmanību pušumiem un izsitumiem, kas varētu liecināt par kašķi.
Skaļais zvans arī atgādina, ka pulkstenis ir seši vakarā un tas ir laiks, kad patversme Eiženijas ielā ver savas durvis bez pajumtes palikušām sievietēm, no kurām vairumam pa dienu te uzturēties nav ļauts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.