Raksts, protams, nav par tādu tiesību jaunradi, kur jaunas normas radījis mākslīgais intelekts, bet par tiesiskās sistēmas pārkārtojumiem, kas ieviesti mākslīgā intelekta attīstības paātrinājuma labad. Nupat, 6. martā, Saeima otrajā un galīgajā lasījumā ar steidzamību pieņēma Mākslīgā intelekta centra likumu. Likuma nosaukums precizēts deputāta Andreja Ceļapītera un Saeimas Juridiskā biroja redakcijā, jo Ministru kabinets pērngad, 3. decembra sēdē to formulēja kā Mākslīgā intelekta attīstības likumu. Tātad likuma jauninājums ir jauna tiesību subjekta – Mākslīgā intelekta centra (Centra) izveidošana.
Centrs ir privāto tiesību juridiskā persona, kura darbībai saskaņā ar likuma 3. panta otro daļu piemēro Biedrību un nodibinājumu likuma noteikumus, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi. Centrs nav publisks nodibinājums, kādi ir Valsts kultūrkapitāla fonds un Sabiedrības integrācijas fonds, vai kāds kādreiz bija Izglītības inovāciju fonds. Centrs ir privāts nodibinājums, proti, privātpersona.
Likuma 4. panta pirmajā daļā Centram kā privātpersonai deleģēti daudzi un dažādi valsts pārvaldes uzdevumi, no kā var izcelt, piemēram, „latviešu valodas ilgtspējas” veicināšanu. Satversmes un Valsts valodas likums attiecībā uz valsts valodu nelieto šādu terminoloģiju, to nelieto arī 27. februārī grozītā Saeimas Kārtības ruļļa jaunais, 118.4 pants. Centra uzdevumu vidū ir arī izstrādāt un koordinēt projektus valsts aizsardzības un citās jomās, veicināt pētniecības attīstību, sagatavot priekšlikumus par mākslīgā intelekta jomas riskiem, kas ierobežo cilvēktiesības, demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrības drošību, kā arī veikt ekspertīzes funkcijas valsts drošības iestādēm to kompetencē esošo kriminālnoziegumu Krimināllikuma 90.1 un 90.2 pantos paredzēto noziegumu lietās – sniegt atzinumu par mākslīgā intelekta sistēmu vai dziļviltojumu tehnoloģiju izmantošanas gadījumiem priekšvēlēšanu aģitācijas periodā, vēlēšanu dienā vai valsts amatpersonu ievēlēšanas, iecelšanas vai apstiprināšanas procesā Saeimā.
Lai gan varētu šķist, ka Centra darbības efektivitāti sabiedrība varēs pārbaudīt jau rīt, ģenerālprokurora apstiprināšanas un pašvaldību vēlēšanu priekšvēlēšanu aģitācijas perioda norises gaitā, tomēr likumdevēja paredzētie pārejas noteikumi paredz, ka Centrs šo pārvaldes uzdevumu veiks tikai no 2026. gada 1. jūnija. Priekšvēlēšanu aģitācijas periods, visticamāk, sāksies 2026. gada 5. jūnijā, bet – saskaņā ar prognozējamiem grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā –, visticamāk, vēlēšanu sarakstus varēs sākt iesniegt no nākamgada 21. maija.
Līdz ar to šos kriminālistikas procesus Centrā nebūs iespējams aprobēt šā gada pašvaldību vēlēšanās, bet Saeimas vēlēšanas būs kā eksperiments Centra spējai ekskluzīvi veikt attiecīgo ekspertīzes valsts pārvaldes uzdevumu.
Tomēr galvenā tiesiskā novitāte nav vis pats Ministru kabineta veidotais likumprojekts, bet gan deputātu pēc būtības atbalstītais priekšlikums, ko uz pēdējo lasījumu iesniedzis Edgars Rinkēvičs. Tehniski šeit politiķa 24. priekšlikums ir atbalstīts daļēji, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 25. priekšlikuma redakcijā, taču praktiski visa būtība un inovatīvā juridiskā konstrukcija ir saglabāta.
Jau konstatējām, ka likums paredz dibināt privātpersonu. Tā 4. panta otrā daļa paredz, ka attiecībā uz deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildi Centrs atrodas Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (turpmāk – Ministrijas) pārraudzībā. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7. panta trešā daļa nosaka, ka pārraudzība ir viena no divām padotības formām. Ja ciešākā padotības forma pakļautība nozīmē augstākas iestādes vai amata personai tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatam, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amata personas lēmumu, tad pārraudzības jēga – vispārēju tiesību dot rīkojumus nav, bet pārraudzība ir augstākas iestādes vai amata personas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amata personas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu. Ministrijai ar šo it kā tiek piešķirtas tiesības pārbaudīt Centra darbības tiesiskumu. Parasti iestādes reglamentā vai citā iekšējā normatīvajā aktā noteikta pārvaldes amatpersona veic pārvaldes lēmuma incidentālo pārbaudi par konkrēto gadījumu, nejaušo pēcpārbaudi un regulāro pēcpārbaudi, bet saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37. panta otro daļu izņēmuma gadījumos ministrija var pārņemt arī pārraudzībā esošā lietu savā kompetencē, turklāt piekrišana nav nepieciešama, ja pilnvaru pārņemšanas tiesības izmanto ministrs; šī panta piektās daļas 1. punkts paredz, ka pilnvaru pārņemšanas tiesību nav, ja administratīvā procesa ietvaros administratīvo aktu izdod koleģiāla institūcija.
Te nonākam pie īpatnības, ka šis likums neparedz koleģiālu institūciju administratīvo aktu izdošanai, ko, pildot valsts pārvaldes deleģētos pārvaldes uzdevumus, izdos jaundibinātā privātpersona.
Jau Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts – ko atspoguļo galīgi pieņemtā likuma 7. panta pirmā daļa – paredzēja, ka Centra, kas ir privātpersona, struktūru veido trīs galvenie elementi – padomes, valde un sekretariāts. Valde ir paredzēts viens pats cilvēks, ko ieceļ deviņi padomes locekļi, tāpēc vienkāršības labad to likums dēvē arī par direktoru (turpmāk – Direktors). Likuma apspriešanas gaitā tika norādīts, ka padomes locekļi varētu sadalīties līdzīgi – pa trim – starp ministrijām, valsts dibinātām augstskolām un privāto sektoru. Likuma 7. panta trešā daļa gan paredz trīs konkrētu ministriju – VARAM, Aizsardzības un Ekonomikas – pārstāvjus, taču tiešā tekstā nav noteikts, ka augstskolu pārstāvjiem jānāk no valsts dibināto augstskolu vidus, kā arī nav tieši aprakstītas proporcijas starp augstskolu un privātā sektora pārstāvjiem. Vienīgi implicēti varētu nojaust, ka šeit domātas valsts dibinātas augstskolas, jo privātpersonu dibinātās, taču arī ir privātā sektora pārstāvji. Padomes funkcijas ir konsultatīvas un pārraudzības funkcijas, paredz likuma 7. panta otrā daļa; kā noskaidrojām pārraudzība ir tiesība atcelt prettiesisku lēmumu vai dot rīkojumu prettiesiskas bezdarbības gadījumā, pārraudzības jēdziens būtiski atšķiras no uzraudzības jēdziena. Teiksim, Komerclikuma 292. panta pirmās daļas 1. punkts komersantu padomēm paredz tieši uzraudzības funkciju, arī Augstskolu likuma 14.1 panta pirmā daļa paredz, ka padomēm ir uzraudzības, nevis pārraudzības funkcija. Īpatnēji, ka Centra gadījumā pārraudzības funkcija ir plašāka nekā tikai valdes pārraudzīšana, proti, norma skan, ka padome pilda „pārraudzības, tai skaitā valdes darba pārraudzības [..] funkcijas”, tātad padome pārraudzīs ne tikai valdi, bet arī pārējās Centra struktūrvienības, tajā skaitā sekretariātu. Centra sekretariāta funkciju nodrošina Valsts digitālās attīstības aģentūra. Šī ir interesanta konstrukcija, kurā privātpersonas, kurai deleģēti valsts pārvaldes uzdevumi, struktūrvienība ir valsts tiešās pārvaldes iestāde, taču tas nav būtiskākais likumā.
Būtiskākais, kā jau iepriekš minēts, ir Edgara Rinkēviča veidotā tiesību jaunrade. Politiķa priekšlikums likuma 8. panta pirmajai daļai bija: „Centrs sadarbībā ar tirgus uzraudzības iestādēm un paziņojošo iestādi organizē speciālo regulatīvo vidi, kur darbojas no spēkā esošiem normatīvajiem aktiem atšķirīgi nosacījumi [..].” Šo politiķa priekšlikumu Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija uzlaboja šādā redakcijā: „Centrs sadarbībā ar kompetentajām institūcijām organizē speciālo regulatīvo vidi, kurā var darboties no spēkā esošiem normatīvajiem aktiem atšķirīgi noteikumi [..].’’ Svarīgi, protams, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti atteicās no atšķirīgu nosacījumu esības par labu atšķirīgiem noteikumiem. Kā zināms, saskaņā ar Civillikuma 1549. pantu nosacījums ir tāds līgumtiesību blakus noteikums, ar kuru līguma spēks darīts atkarīgs no kāda nākoša un nezināma vai vismaz par tādu domājama notikuma. Taču šajā gadījumā, visticamāk, Valsts prezidents bija domājis spēkā esošo ārējo normatīvo aktu noteiktos noteikumus, proti, vienkāršoti izsakoties, Satversmes, Latvijas Republikai saistošo starptautisko līgumu, likumu, Ministru kabineta noteikumu un pašvaldību saistošo noteikumu normas. Pēc Valsts prezidenta priekšlikuma līdzības veidotā likuma 8. panta otrā daļa paredz, ka Centrs speciālās regulatīvās vides ietvaros izdod administratīvos aktus un ka, pieņemot administratīvo aktu, Centrs ņem vērā kompetento institūciju ieteikumus un iebildumus attiecībā uz speciālās regulatīvās vides izveidi un darbību. 8. panta ceturtā daļa – līdzīgi Rinkēviča priekšlikumam – komisijas redakcijā paredz, ka Centra administratīvos aktus speciālās regulatīvās vides ietvaros var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Proti, Direktora izdotu administratīvo aktu, kas paredz atkāpes no spēkā esošo normatīvo aktu noteikumu ievērošanas, nevarēs apstrīdēt funkcionāli augstākajā iestādē jeb šajā gadījumā ministrijā, bet tikai tieši pārsūdzēt privātpersonas izdoto administratīvo aktu tiesā. Tātad iepriekš minētā Centra padomes pārraudzības funkcija un ministrijas pārraudzības funkcija neattieksies uz to Direktora administratīvo darbību „speciālās regulatīvās vides ietvaros”, kā ietvaros izdos administratīvos aktus, jo tos kontrolēs tikai administratīvās tiesas Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā.
Principā šie jautājumi izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1689 jeb Mākslīga intelekta akta. Diskutēt, protams, var, kā vispareizāk atveidot latviešu valodā un tulkot bija regulas terminoloģiju. Tas, kas franciski ir «bac à sable réglementaire», vāciski ir «Reallabore». Ja Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā jau eksistēja jēdziens «Mākslīgā intelekta laboratorija», tad varēja šo terminoloģiju turpināt. Pat Edgara Rinkēviča nospraustajā virzienā pareizāk būtu runāt par «sevišķā [normatīvā] regulējuma telpu», nelietojot ne specialitātes, ne vides terminus, ne arī skarot regulatīvu, kas ir klaušu laiku vecvārds, kas šobrīd nozīmē jebkādu normatīvu aktu, procedūru, lēmumu, administratīvu aktu vai līdzīgu rīcību. Taču Valsts prezidents ir izvēlējies aroda slengu «smilškaste», kas ieviesies arī oficiālajā regulas tulkojumā, likumā dēvēt «speciālā regulatīvā vide», tāpēc mums pie tā būs jāpierod. Būtībā šādām vidēm jābūt vērstām uz tiesiskās noteiktības uzlabošanu un valsts varas izpratnes palielināšanos par riskiem, iespējām un nepieciešamo jauno regulējumu, lai paātrinātu piekļuvi tirgum. Tām būtu jāaptver to izstrāde, apmācība un pārbaudīšana pirms sistēmu laišanas tirgū, kā arī būtisku izmaiņu konstatēšana, kā dēļ būtu nepieciešama jauna atbilstības novērtēšanas procedūra vai nākotnes tiesiskais regulējums.
Paredzēts, ka tieši Ministru kabinets noteiks speciālās regulatīvās vides noteikumus, tās izveidē un darbībā iesaistītās kompetentās institūcijas, kārtību, kādā Centrs veic speciālajā regulatīvajā vidē iesniegto projektu iesniegumu atlasi, atlases nolikuma saturu, iesniegumu vērtēšanas kārtības un kritēriju izstrādes pamatprincipus. Likums paredz, ka speciālajā regulatīvajā vidē nevar piedalīties komersants, kam piemērotas sankcijas, kā arī kapitālsabiedrība, kurā tieša vai netieša izšķiroša ietekme ir Krievijas Federācijai vai Baltkrievijas Republikai, to pilsoņiem vai juridiskajām personām, kas reģistrētas Krievijas Federācijā vai Baltkrievijas Republikā. Paradoksāli – tas nozīmē, ka nav tieša aizlieguma Direktora veidotajā speciālajā regulatīvajā vidē piedalīties komunistiskās totalitārās Ķīnas Tautas Republikas un tās Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas Centrālās militārās komisijas Apvienotā štāba 2. pārvaldes izlūkošanas kontrolētiem komersantiem. Vai tas nozīmēs, ka, piemēram, Pekinas «ByteDance Technology Co., Ltd.» var pieteikties Centra speciālajā regulatīvajā vidē un atteikuma gadījumā cīnīties administratīvo tiesu sistēmā, rādīs prakse. Vēl mazāk ierobežojumu piedalīties ir citiem trešo valstu komersantiem, piemēram, «Meta Platforms, Inc.», «Alphabet Inc.», «Amazon.com, Inc.», «X Holdings Corp.», kuru intereses var atšķirties no Eiropas Savienības interesēm. Regulas 2024/1689 doma taču principā ir tāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm būtu jānodrošina mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tostarp jaunuzņēmumiem, kuriem ir juridiskā adrese vai filiāle Savienībā, prioritāru piekļuvi mākslīgā intelekta speciālajām regulatīvajām vidēm.
Saskaņā ar likuma 5. pantu Centram daudzu citu tiesību starpā būs arī tiesības saņemt valsts budžeta finansējumu, pieņemt dāvinājumus, piedalīties normatīvo aktu izstrādē, tajā skaitā identificējot mākslīgā intelekta jomas kavējošu regulējumu, kā arī piesaistīt, uzkrāt, pārvaldīt līdzekļus un sadalīt tos publiskā un privātā sektora projektu īstenošanai. Likuma 6. panta trešā daļa paredz, ka kapitālsabiedrības Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma izpratnē, ievērojot minētā likuma noteikumus, būs tiesīgas dāvināt Centram naudu vai mantu tā darbības nodrošināšanai arī valsts pārvaldes, tautsaimniecības, labklājības, iekšējās drošības un aizsardzības jomās, bet Publiskās personas un kapitālsabiedrības Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma izpratnē, ievērojot minētā likuma noteikumus, var pieņemt lēmumu par mantas nodošanu bezatlīdzības lietošanā Centram. Visticamāk, piemēram, tas atļautu valsts akciju sabiedrībai Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs nodot jaunveidojamajai privātpersonai būtiskas digitālās skaitļošanas jaudas, taču gaidāmi arī citi gadījumi. Kopumā likums ir inovatīvs tieši tiesiskā regulējuma jomā, un mūs gaida daudz interesantu un aizraujošu jurisprudences prakses pārsteigumu.
Autore ir Dr. iur., zvērināta advokāte
Pagaidām nav neviena komentāra