Virsrakstā minētie ir tikai daži no epitetiem, kādus lietoja prese par Rumānijas kompartijas ģenerālsekretāru un vienīgo kopš 1967. gada prezidenta titula nēsātāju Nikolaje Čaušesku. Vairākumam vecāka gadagājuma lasītāju šis vārds saistās ar 1989. gada decembra notikumiem Rumānijā, kad piecu dienu laikā tirāns zaudēja amatu un arī dzīvību.
Notikumi sākās ungāru biezi apdzīvotā apgabalā, trešajā lielākajā pilsētā Timošoārē, kur ungāru izcelsmes mācītājs Lasio Tokešu bija kritizējis Čaušesku režīmu un sludinājis autonomiju un ungāru valodas vienlīdzību. Varasiestādes dumpinieku gribēja apcietināt. Vairāki tūkstoši ungāru izgāja pilsētas ielās, lai aizstāvētu mācītāju. Valdības sūtītais karaspēks 17.decembrī daļu nemiernieku apšāva.
20. decembrī diktators steidzami atgriezās no ārzemju vizītes. Divas dienas vēlāk, gribēdams demonstrēt partijas un tautas vienotību, Čaušesku galvaspilsētā sarīkoja lielu mītiņu. Neskatoties uz to, ka daudzi mītiņa dalībnieki tika atvesti no perifērijas, gaviļu vietā skanēja svilpieni un partijas vadītājam neglaimojoši izsaucieni. Diktatoram nācās pamests Centrālkomitejas (CK) ēkas balkonu. Pilsētā sākās nemieri, tika celtas barikādes. Nākamās dienas rītā Eļena un Nikolaje Čaušesku aizbēga no galvaspilsētas ar helihopteru.
Pilots baidīdamies, ka nemiernieku pusē pārgājusī armija varētu notriekt lidaparātu, nosēdās klajā laukā apmēram 80 km uz austrumiem no Bukarestes. Pilots aizbēga, bet šoferis vietējam iedzīvotājam atņēma automobili un gribēja doties uz Čaušesku slepeno bunkuru. Kad uzņēmīgā Čaušesku sieva piedraudēja arī viņu nošaut, šoferis izkāpa no auto, lai it kā noskaidrotu pareizo ceļu, un apkārtējiem skaidroja, kas ir viņa pasažieri. Pūlis aplenca auto, līdz ieradās armijas pārstāvji, kas bēgļus aizveda uz armijas kazarmām.
Tur pēc 2,5 stundu ilgas tiesas diktatoru kopā ar sievu nošāva pie tualetes sienas. Kā jau īstam komunistam pienākas, pirms soda izpildes Nikolaje dziedāja Internacionāli, bet uzticīgā sieva pieprasīja abus sasaitēt. Tas gan netraucēja kundzei rupji lamāties. Un bija par ko – kādreizējā drošības dienesta kuratori grasījās nošaut viņas bijušie padotie.
Tā pēc piecu dienu nemieriem, kurus varētu pielīdzināt revolūcijai, neveiksmīgās vīra un sievas bēgšanas no valsts izpaudās 24 gadus krājušās tautas dusmas. Tiesa, sadursmēs ar režīma aizstāvjiem, pēc pieticīgiem aprēķiniem, bojā gāja 1104 cilvēki un 3000 guva ievainojumus.
Čaušesku pasaulē nāca 1918. gada 26. janvārī nabadzīgā zemnieku ģimenē. 12 gadu vecumā devās peļņā uz Bukaresti, mācījās par kurpnieku un drīz vien nonāca cietumā par naudas maka zādzību. Oficiālā vēsture gan stāsta, ka par dalību demonstrācijā. Cietumā liktenis viņu saveda kopā ar nākamo Rumānijas partijas līderi Georgiju Dežu, kurš uzņēmās jaunekļa skološanu komunisma gudrībās. 1955.gadā Nikolaje Čaušesku kļuva par Kompartijas Politbiroja locekli, bet 1965. gadā par partijas vadoni. Iepriekšējais ģenerālsekretārs mira ar vēzi. Kā jau tas pie komunistiem pieņemts, sākās frakciju un grupējumu cīņa par augsto krēslu. Čaušesku dzīvesbiedre apstaigāja Politbiroja locekļus, aģitēdama par savu vīru. Spices vīri nolēma, ka Čaušesku būs paklausīgs viņu iegribu izpildītājs un 1965. gada marta beigās ievēlēja par vadoni. Vēlākie notikumi liecina, ka no paklausības nebija ne vēsts.
Sākumā gan no cietumiem tika atbrīvoti visi politieslodzītie. Zvaigžņu stunda Čaušesku pienāca 1968. gadā, kad četru Varšavas līguma dalībvalstu bruņotie spēki okupēja Čehoslovākiju. “Prāgas pavasaris” tika noslīcināts asinīs. Rumānija, kaut arī bija Varšavas līguma organizācijā, šajās PSRS iniciētajās izdarībās nepiedalījās. Čausesku atklāti uzstājās pret Čehoslovākijas suverenitātes neievērošanu. Nākamajā gadā vizītē Rumānijā ieradās ASV prezidents Niksons. Turpmāk “Rumānijas saule” izvēlējās Rietumu draugu politiku. Arī 1979. gada PSRS intervenci Afganistānā diktators nosodīja. Tas “sociālisma nometnes šķēlējam” par lielu pārsteigumu nesa panākumus. Popularitāte strauji auga dzimtenē un Rietumos, kuri atvēlēja pārsteidzoši lielus kredītus Rumānijas ekonomikas attīstībai. Tiesa, vēlāk tautai nāksies krietni savilkt jostas, kad 10 miljardus dolāru bija jāatmaksā.
Septiņdesmitajos gados Rumānija no agrāras valsts kļuva par industriālu. Tai bija pieejami Rietumu un PSRS tirgi. Daudzi vēl atceras rumāņu mēbeles un apavus, kurus varēja iegādāties zemletes tirdzniecībā Latvijā.
Auga arī sievas Elenas prasības pret vīru, kurai pēc 1971. gada vizītes Kīnā un Ziemeļkorejā kā paraugs kalpoja Mao kundze. Reiz pieticīgā un glītā lauku meitene Elena ar četru klašu izglītību no kādreizējās ķīmijas laborantes un sekretāres partijas komitejā, kur iepazinās ar Čaušesku, kļuva par ķīmijas pētniecības institūta vadītāju. Astoņdesmito gadu sākumā – arī par Kompartijas CK locekli un premjerministra vietnieci. Žurnālisti Elenu dēvēja par “nācijas māti”, bet abus kopā tauta sauca par “diktatoru pārīti”.
Ģimene Rumānijā bija sarūpējusi piecpadsmit pilis un 23 medību namiņus. Pēc diktatores nāves izsolēs tika pārdots desmitiem kažoku un briljantu kastes. Iegūtie līdzekļi tika atgriezti tautai pansionātu uzturēšanai. Pēc 1977. gadā Karpatos notikušās zemestrīces, kad krietni bija bojātas Bukarestes senās celtnes, pēc vadoņa pavēles tās tika nolīdzinātas. 80. gadu sākumā diktators ķērās pie “visas tautas nama” celtniecības – pēc Pentagona otras pasaulē lielākās ēkas būves. Nama seštūkstoš istabās vēl tagad daļā nav pabeigti iekšdarbi.
Pārsteidzoši izmēri ir arī Čaušesku atombunkuram: 86 m augstumā, 92 metru dziļumā. Naudas aizdevēji, redzot šo būvi, sāka atprasīt parādu, kaut atdošanas termiņš bija 90. gadu sākums. 1983. gadā Čaušesku izsludināja referendumu – par tiesībām valstij aizņemties. Protams, ka tauta atbalstīja šīs tiesības, nezinot kāds taupības režīms sekos. Televīzija drīkstēja raidīt tikai divas stundas diennaktī. Ziemā dzīvokļos bija jāatslēdz ledusskapji. Naktī drīkstēja degt 15 W spuldze. Apkure darbojās septiņas stundas diennaktī. Kaut arī Rumānija ir naftas ieguvējvalsts, benzīns bija uz taloniem. Pamata pārtikas produkti tika normēti. Abas nozares strādāja, lai no eksporta iegūtu valūtu. Īpašs dienests sievietes pakļāva analīzēm, lai noskaidrotu, vai viņām ir grūtniecība, un, nedod dievs, ja tā mākslīgi tika pārtraukta. Daudzas sievietes pārcēlās dzīvot uz laukiem, kur nekontrolēti varēja veikt abortus. Tikai četru bērnu māmiņām bija legāli atļauti aborti.
Diktators 1989. gada aprīlī ziņoja, ka ārējais parāds ir dzēsts.
PSRS prezidenta Gorbačova sākto pārbūvi Čaušesku nosodīja. Rumānijā pat aizliedza pārdod padomijas laikrakstus un žurnālus. Diktators centās izveidot antipadomisku bloku, kurā ietilptu Rumānija, Kuba, Ķīna, Albānija, Ziemeļkoreja un Vjetnama. Vienā aspektā Karpatu ģēnijs gan sita pušu VDK – 22 miljonus lielo tautu uzraudzīja 10 tūkstoši drošības dienesta Siguranca štata darbinieki. Vidēji katrs 43. iedzīvotājs valstī bija stukačs.
2010. gadā diktatoru pāra audžudēls Valentīns panāca, ka armijas garnizona teritorijā atsevišķi apglabātie audžuvecāki tika ekshumēti un apbedīti vienā kapavietā. Paradokss – mūsdienās 40% rumāņu būtu gatavi balsot par nīsto diktatoru. Laikam tā ir autoritārismā dzīvojošo ļaužu liksta.
Rumānijai kļūstot par NATO dalībvalsti, atklājās, ka Čaušesku savos lēmumos bijis neprātis – Timošoāres nemieru laikā licis Ķīnā iegādātās ballistiskās raķetes nomērķēt uz Ungārijas atomelektrostaciju. Diktatora ieskatā nemieri ungāru biezi apdzīvotajā apgabalā bija Ungārijas specdienestu provocēti, lai atšķeltu daļu teritorijas. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc vairākums reāli domājošo virsnieku pārgāja tautas pusē. Tāpat kā steigā izpildītais nāvessods abiem diktatoriem, jo soda izpildītājiem nebija pilnīgas pārliecības, ka visi kā viens būs sacēlušās tautas nemiernieku pusē.
Autors ir bijušais pašvaldības darbinieks
Pagaidām nav neviena komentāra