«Pamats ir ieliets»

Pusotrs tūkstotis nedziedināmi slimu cilvēku šogad jau saņēmuši valsts apmaksātu hospisa aprūpi savā mājvietā, jo ieviests jauns pakalpojums — mobilās komandas. Tomēr tā ir neliela daļa no pacientiem, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe. Vismazāk aizsargātie pašlaik ir tie, kas vēl nav uz nāves gultas

Pirms diviem gadiem Verai konstatēja ļaundabīgu audzēju kuņģī. Par spīti dažādām terapijām, šā gada sākumā sešdesmitgadnieces veselība ļoti pasliktinājās. Lielākā krīze bija vasaras vidū, kad Vera piedzīvoja insultam līdzīgus simptomus. Izmeklējumi slimnīcā atklāja — attīstījušās metastāzes, stāsta dēls Edgars Kozinda. Mammu apārstēja, taču pēc pusotra mēneša insulta simptomi atkārtojās. Audzējs bija skāris smadzenes, ārsti nozīmēja paliatīvo aprūpi. Veru uzreiz uzņēma Austrumu slimnīcā, jo situācija bija kritiska. «Apstākļi slimnīcā bija labi, bet gaisotne depresīva. Tāpēc, tiklīdz mamma kaut cik atguvās, varēja apsēsties un piecelties kājās, teica — grib mājās,» atceras dēls.

No šā gada sākuma Latvijā ir pieejama valsts apmaksāta paliatīvā aprūpe pacienta mājvietā, tomēr ceļš līdz tās saņemšanai nebija vienkāršs. Pat Edgaram, kurš ir jurists, bija grūti atrast informāciju un noformēt dokumentus, lai pie mammas varētu ierasties īpaša mobilā komanda. Taču vēl pirms gada tas vispār nebūtu iespējams, tāpēc Edgars ir pateicīgs, ka valsts šādu pakalpojumu tagad nodrošina.

Hospisa aprūpei jeb nedziedināmi slimo pacientu atbalstam dzīvesvietā šogad atvēlēti 16,2 miljoni eiro. Mērķis ir palīdzēt 3000 pacientiem ik gadu. Lai aprūpi saņemtu, nepieciešams ārstu konsīlija lēmums. Šajā gadā aprūpēts 1521 pacients, turklāt pieprasījums arvien aug. Pakalpojumu sniedz četri uzņēmumi, kuru mobilās komandas atrodas visos Latvijas reģionos dažādās pilsētās.

Tomēr paliatīvā aprūpe daudziem joprojām nav pieejama. Pēc Valsts kontroles aplēsēm, to saņem aptuveni puse no pacientiem, kam tā būtu nepieciešama. Patiesībā precīzus datus valsts iestādes nav apkopojušas.

Šomēnes Veselības un Labklājības ministrijas pārstāvji tiksies ar mobilo komandu cilvēkiem, lai spriestu par nepieciešamajiem uzlabojumiem. «Pamats ir ieliets,» saka Vilnis Sosārs, kurš Rīgas Austrumu slimnīcā vada Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļu. Taču tagad priekšā jauns izaicinājums — būtu «jābūvē aprūpes tiltiņš» jeb palīdzības sistēma cilvēkiem, kam nepieciešama ilgstošāka paliatīvā aprūpe, jo viņu dzīve vēl nav galā, bet nepieciešams specifisks mediķu atbalsts.

«Nevarētu būt vēl labāka»

«Mana mamma Vera aizgāja šovasar,» stāsta Edgars. Kad viņas stāvoklis pasliktinājās, ģimene bija tuvu izmisumam — atlikušas pēdējās dzīves dienas, ko mamma gribētu pavadīt mājās, taču nav tādas iespējas. Edgars nosauc divus uzņēmumus, ar kuriem sazinājies un lūdzis palīdzību, taču to nav saņēmis. Iemesls — pēc pirmās insultam līdzīgās epizodes ārstu konsīlijs nolēma, ka Verai paliatīvā aprūpe mājās nav nepieciešama. Un bez konsīlija lēmuma valsts atbalsts nepienākas. Tikai pēc otrās krīzes konsīlijs mainīja viedokli, taču process prasīja laiku. «Konsīlija izrakstu varēju saņemt tikai pēc nedēļas — pacientu ir ļoti daudz, un agrāk to sasaukt nebija iespējams,» atceras Edgars. Par laimi, darba kolēģes ieteica sazināties ar sociālo uzņēmumu Hospiss Māja. Tam pietika ar paliatīvās aprūpes speciālistes izrakstu, lai jau sāktu priekšdarbus Veras transportēšanai un aprūpei mājās. «Viņi paļāvās uz dokumentiem, kas man jau bija, ātri sagādāja mammai gultu, arī elpināšanas aparātu,» grūto laiku atceras Edgars.

Kad Veru ar speciālo transportu atveda mājās, turpmāk komunikācija noritējusi viegli un ātri pa mobilās komandas informatīvo tālruni, kas darbojas visu diennakti. Medmāsas ieradās pēc vajadzības. Sākumā divas reizes nedēļā, vēlāk katru otro dienu, tad katru dienu. Pēdējās piecas dienas nepieciešamības gadījumā arī naktī. «Tika nodrošināta konstanta aprūpe dažādos laikos, darbinieki strauji reaģēja uz jebkādām problēmām. Mēs ar tēti maksimāli varējām būt mammai blakus. Slimnīcā tas nebūtu iespējams,» pārliecināts Edgars. Pēdējās trīs dienās radās komplikācijas, taču kopumā Edgars atzīst: «Neredzu, ka aprūpe varētu būt vēl labāka.» Mamma paspēja satikties ar radiem, izdarīt visu, ko vēlējās. Verai patika seriāls Komisārs Reksis. Lai iepriecinātu viņu, dēls vēl paguva sazināties ar galvenās lomas tēlotāja Tobiasa Moreti aģentiem, kuri atsūtīja parakstītu fotogrāfiju — mamma to saņēma piecas dienas pirms aiziešanas.

Valsts apmaksātu mobilo brigāžu ieviešana ir kardināla pārmaiņa, kas ievērojami atvieglo pacientu un tuvinieku dzīvi, vērtē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. «Tas ir liels solis paliatīvajā aprūpē,» uzslavē arī ārsts Vilnis Sosārs. «Vēl pirms diviem gadiem tas šķita gandrīz neiespējami,» viņš saka.

Priekšdarbi sākās pandēmijas laikā. Jau 2021. gada nogalē Veselības ministrija sadarbībā ar Liepājas uzņēmumu Magnum Social & Medical Care Kurzemes reģionā sāka izmēģinājuma projektu, kurā aprūpi smagi slimajiem nodrošināja īpaša speciālistu komanda. Tās sastāvā bija jābūt vismaz sešiem speciālistiem — ārstam, ārstu palīgiem, fizioterapeitam, psihologam, sociālajam darbiniekam, kapelānam. Vienlaikus galvaspilsētā un pierīgā bija pieejams Labklājības ministrijas un sociālā uzņēmuma Hospiss Māja izmēģinājuma projekts par paliatīvo aprūpi mājās. Hospisa projektu rezultāti bija pārliecinoši, tomēr vēl 2022. gada nogalē finanšu trūkuma dēļ nebija zināms, vai un kad būs iespējams sākt valsts apmaksātu hospisa aprūpi pacienta mājās.

Pēc gadiem ilgušām sarunām un stīvēšanās par budžetu šā gada sākumā abas atbildīgās ministrijas tomēr kopīgi sāka valsts pakalpojumu, ko finansē gan no veselības, gan sociālā budžeta. Lēmumu ietekmēja vairāki faktori — abiem izmēģinājuma projektiem bija labi rezultāti, un ļoti uzskatāmi bija redzams arī sabiedrības pieprasījums: 2022. gada novembrī portālā Manabalss.lv dažu dienu laikā vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku parakstījās par valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes ieviešanu. Sosārs uzskata, ka iepriekš sava loma bija arī sabiedrisko mediju labdarības akcijai Dod pieci!, kas skaļi pieteica šo tēmu.

Jāgaida konsīlijs

Izgājis cauri paliatīvās aprūpes birokrātiskajam procesam, Edgars saskata arī trūkumus, ko vēl varētu labot. Galvenais — nav pietiekamas informācija par šo aprūpi, «daudzi, iespējams, nemaz neuzzina, ka tāda pieejama». Arī palīdzības kārtošana nav viegla. «Pieredzēju, ka dokumentu kārtošanā valda birokrātija, un cilvēkam, kas ikdienā nav saistīts ar dokumentu darbu, tas var būt ļoti sarežģīti. Informācija nav vienuviet, tā ir diezgan grūti atrodama. Būtu labi ieviest paliatīvās aprūpes konsultāciju biroju vai vismaz apmācīt čatbotu,» Edgars iesaka kādai no atbildīgajām institūcijām — ministrijām vai Nacionālajam veselības dienestam, kas veic pakalpojumu apmaksu.

Edgars iesaka arī elektronisku pārskatu par zālēm. «Izrakstītos un lietotos medikamentus rakstījām lielā pašu izveidotā tabulā, lai ārsti, medmāsas varētu sekot līdzi.» Lai gan valstī ir e-veselības sistēma, tā darbojas ar trūkumiem. «Pat ārstējošais ārsts nevar ieskatīties vietnē un uzzināt, ko nolēmis vai ieteicis cits ārsts.» Viņaprāt, centralizācijas trūkums pašlaik ir viens no iemesliem, kas kavē saņemt palīdzību.

Labojamas lietas sistēmā saskata arī Hospiss.lv līdzdibinātāja Ilze Zosule un uzņēmuma Magnum Social & Medical Care jeb Rūre pārstāvis Kristiāns Dāvis. Kā lielāko problēmu abi min Edgara jau minēto informācijas trūkumu — daudzas ģimenes nemaz nezina par mobilo komandu eksistenci. Šī informācija būtu jāsaņem slimnīcā vai no ģimenes ārsta, «bet diemžēl daudzi ārsti nav informēti par šādu pakalpojumu», saka Zosule. To apstiprina arī Dāvis — viņš pēc savas iniciatīvas regulāri dodas uz medicīnas iestādēm, tiekas ar ārstiem, «taču darba vēl ir daudz».

Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska stāsta, ka bijuši dažādi semināri ģimenes ārstiem, kuros izskanējusi informācija par mobilajām komandām. «Bet cik ir tādu ārstu, kas šos seminārus apmeklē un informāciju dzirdējuši? Labi ja 30—40 procenti.» Problēmu nenoliedz arī Janka no Veselības ministrijas — pie informēšanas būtu jāpiestrādā vairāk.

Edgara mammas stāstā skaidri iezīmējas vēl viena problēma — iespēja laikus saņemt ārstu konsīlija slēdzienu. Mobilo komandu pakalpojumu var saņemt cilvēki, kam ir augstākā — 4. vai 5. līmeņa slimnīcas — ārstu konsīlija lēmums par paliatīvo aprūpi dzīvesvietā. Tas neiet tik raiti, it īpaši, ja pacients nav uzturējies šādā slimnīcā. Tāpēc Zosule rosina, ka nosūtījumus uz hospisa aprūpi mājās varētu parakstīt arī ģimenes ārsti un ārsti speciālisti. «Tas veicinātu savlaicīgu pakalpojuma pieejamību,» viņa saka. Dāvis gan nepiekrīt. Reti, tomēr esot gadījies, ka zemāka līmeņa slimnīcā pacients jau «norakstīts», bet pieredzējušāku ārstu konsīlijs pēc saņemtās dokumentācijas redz, ka vēl iespējama ārstēšana, piemēram, staru vai ķīmijterapija. «Redzēts, ka cilvēks slimnīcā nonāk gulošs, bet iziet savām kājām. Ja lēmumu pieņemtu viens pats ārsts, cilvēks jau sen būtu «norakstīts»,» saka Dāvis.

Kozlovska šo situāciju vērtē no ģimenes ārsta skatpunkta — ja cilvēks nav bijis slimnīcā, uz konsīliju viņš būtu jānosūta ģimenes ārstam vai citam speciālistam. «Bet uzņemties šādu atbildību un pateikt, ka paredzamā dzīvildze ir tikai seši mēneši, ģimenes ārstam psiholoģiski ir ļoti grūti.» Turklāt ir jāsavāc virkne dokumentu, «jāiziet smagnējs birokrātiskais ceļš», tāpēc «daudzi ģimenes ārsti nav proaktīvi šajā procesā iesaistīties».

Janka norāda — lēmums par ārstu konsīliju mainīts netiks, dzīves ilguma noteikšanu tomēr nedrīkstētu uzticēt vienam speciālistam. Savukārt par ārstu konsīliju sasaukšanu viņa saka: «Slimnīcai tas jāno­drošina iespējami ātri. Ja nepieciešams, tas jāsasauc vienas divu dienu laikā.»

Trūkst aprūpes tiltiņa

Jaunais valsts pakalpojums atvieglo dzīves izskaņu vairākiem tūkstošiem cilvēku — tas ir liels sasniegums, tomēr ārsts Sosārs atgādina, ka daudziem palīdzība joprojām nav pieejama. «Joprojām paliatīvo aprūpi saņem tikai aptuveni 15—20% no visiem cilvēkiem, kam tā būtu nepieciešama,» viņš uzsver.

Līdzīgus secinājumus septembrī publiskotajā revīzijā izdarījusi Valsts kontrole, kura atzinusi, ka nedziedināmi slimu cilvēku aprūpe Latvijā netiek organizēta atbilstoši pacientu vajadzībām un to nesaņem visi, kam tā nepieciešama. Piemēram, 2022. gadā valsts apmaksātu paliatīvo aprūpi saņēma 12 tūkstoši pacientu, bet saskaņā ar aplēsēm tā būtu bijusi nepieciešama vismaz 21 tūkstotim.

Turklāt Sosārs norāda, ka vajadzētu skaidri nodalīt divus aprūpes veidus: hospisa un paliatīvo aprūpi, kas bieži tiek lietoti kā sinonīmi. Taču patiesībā tie ir dažādi risinājumi. Proti, hospisa aprūpi nodrošina tikai pacienta dzīves pēdējos sešos mēnešos, bet paliatīvā aprūpe, sniedzot kvalitatīvu palīdzību, var ilgt pat gadiem. «Kāds mans pacients, saņemot paliatīvo aprūpi, nodzīvoja 13 gadus,» atceras ārsts.

Pašlaik, kad dzīvesvietā pieejama valsts apmaksāta mobilo komandu aprūpe, «labi tiek nosegta hospisa aprūpe», bet palīdzību nevar saņemt liela daļa cilvēku, kas «neierakstās» mirstošo pacientu skaitā un viņiem nepieciešama paliatīvā aprūpe, uzsver Sosārs.

Cik cilvēkiem patiesībā Latvijā nepieciešama hospisa un cik paliatīvā aprūpe — tādu datu nav. «Kur ir vēža reģistrs, kur ir pārējie reģistri?!» vaicā Sosārs. Viņaprāt, ministrijām strauji jādomā par šo problēmu. Uz datu trūkumu revīzijā norādījusi arī Valsts kontrole, ziņojot, ka Veselības ministrijai nemaz nav informācijas par paliatīvās aprūpes vajadzībām valstī.

Pašlaik var rēķināt tikai aptuveni, saka Sosārs. Ja zināms, ka onkoloģisko pacientu skaits Latvijā ir aptuveni 90 tūkstoši, trešdaļai ir trešā vai pat ceturtā vēža stadija, beigusies speciālā terapija un tātad nepieciešama aprūpe mājās. «Un es runāju tikai par vēža pacientiem, bet ir taču vēl citas slimības, kuru dēļ nepieciešama paliatīvā, bet ne hospisa aprūpe,» uzsver Sosārs. «Tā vēl ir neapgūta galaktika,» uzskata ārsts. Pelēkā zona, kurā vajadzētu «iespīdināt gaismu».

Par dzīvi šajā «pelēkajā zonā» var pastāstīt Zane (vārds mainīts), kuras tētim pirms pieciem gadiem atklāja prostatas vēzi. «Viņam veica operāciju, ārsti teica — nekas vairāk nav nepieciešams,» stāsta meita. Taču pirms pusotra gada izrādījās, ka audzējs atgriezies, turklāt izveidojušās metastāzes. Pēc ķīmijterapijas kādu laiku veselība turējās, bet tad pasliktinājās. «Saprotam, ka radikāla izārstēšanās vairs nav iespējama, tomēr tēta veselību iespējams uzturēt. Ikdienā ar aprūpi tiekam galā paši, daudz palīdz ģimenes ārsts. Diemžēl ik pa laikam veselība pasliktinās, būtu jāapārstējas slimnīcā, taču tādas vietas, kur saņemt specializētu palīdzību, nav. Nekas cits neatliek kā saukt neatliekamo palīdzību,» stāsta meita. «Lielākoties mediķi ir saprotoši un zina, ka citas izejas jau nav. Kamēr valstī nav izveidota vieta, kur tādiem cilvēkiem kā manam tētim saņemt palīdzību, neatliekamā palīdzība ir vienīgais risinājums.»

Ārsts Sosārs uzsver — paliatīvā aprūpe ir dinamisks process. Kādā posmā tā nepieciešama nepārtraukti, kādā epizodiski. Bet Latvijā pietrūkst tā dēvētā aprūpes tiltiņa, kāds izveidots, piemēram, Vācijā un Anglijā. «Kad mājas aprūpe netiek galā, cilvēku pārved uz dienas stacionāru, paliatīvās aprūpes nodaļu.» Tur pacients tiek apārstēts un atgriežas mājās. Diemžēl Latvijā joprojām nav vietas, kur šo īslaicīgo, tūlītēji nepieciešamo palīdzību saņemt. Paliatīvās aprūpes nodaļas ir nelielas, nevar uzņemt visus, kam nepieciešama palīdzība. Veidojas rindas, cilvēki gaida nedēļām ilgi. «Šādos gadījumos rūpes par pacientu uzņemas ģimenes ārsts, smagākos gadījumos sauc neatliekamo palīdzību un cilvēks nonāk slimnīcā, parastā nodaļā. Bet tā ir pārslodze visiem,» uzskata Sosārs.

Tam piekrīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Mediķi joprojām regulāri tiek izsaukti pie nedziedināmi slimiem cilvēkiem ar dažādām pamatdiagnozēm, stāsta Brigāžu atbalsta vadības centra vadītāja Ilona Indriksone.

Sociālā palīdzība ģimenēm, kurās ir šādi ilgstošie pacienti, būtu jānodrošina pašvaldībām, bet tām bieži vien trūkst līdzekļu, lai aprūpi mājās apmaksātu. Valstī trūkst arī aprūpētāju, jo stundas likme par šo darbu ir aptuveni pieci eiro pirms nodokļu nomaksas. Īpaši bēdīga situācija ir ārpus Rīgas.

Kuriem cilvēkiem pienākas apmaksātais aprūpes pakalpojums, definē katras pašvaldības saistošie noteikumi. Pārsvarā pašvaldība pilnībā izdevumus sedz tikai tad, ja ģimenē ienākumi uz vienu cilvēku nepārsniedz 430 eiro mēnesī. Daļēji — ja šī summa ir pārsniegta, tomēr ienākumi nav pietiekami, lai pilnībā segtu aprūpes pakalpojumu. Lielākoties tomēr sanāk tā, ka izdevumi būtu jāsedz ģimenei pašai, un finansiāli slogs izrādās par lielu. «Tuvinieki tad aprūpi pārsvarā uzņemas paši, un bieži vien izdeg,» stāsta ģimenes ārste Kozlovska.

Dāvis novērojis, ka vislielākā problēma ir ar pacientiem, kam aprūpe jānodrošina visu diennakti, bet viņi ir vientuļi vai arī ģimene dažādu iemeslu dēļ nespēj palīdzēt. «Vajadzīga kāda izmitināšanas iespēja, kur sniegt paliatīvās aprūpes pakalpojumu,» viņš uzsver. Risinājums būtu sociālās aprūpes institūcija. Diemžēl arī šeit viss atduras pret finansējuma trūkumu. Piemēram, Rīgā, kas skaitās bagāta pašvaldība, gaidīšana uz sociālā pakalpojuma līdzfinansēšanu nekad nav īsāka par pusgadu. «Bet aprūpe cilvēkam vajadzīga šodien vai rīt,» saka Dāvis. Lietuvā situācija atrisināta, izveidojot paliatīvās aprūpes gultas «pie baznīcām», citās valstīs — pie sociālās aprūpes centriem, stāsta Janka no Veselības ministrijas. Viņas kolēģis Aldis Dūdiņš, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors, atzīst — Latvijā šobrīd nav naudas, lai izbūvētu lokālas hospisa slimnīcas pa visu valsti. Arī rīcības plāna pagaidām nav.

«Ļoti ceru, ka atbildīgajiem par normālas paliatīvās sistēmas izveidi priekšstats par patieso situāciju un daudzu ģimeņu izmisumu radīsies arī bez sāpinošas personiskās pieredzes,» saka Zane, kura kopā ar mammu ikdienā aprūpē tēti. «Nevienam nenovēlu piedzīvot situāciju, kad smagi saslimst pats tuvākais cilvēks, bet risinājuma nav un, rūpējoties par viņu, jāsadeg pašam.»

Informācija par paliatīvo aprūpi

Nacionālā Veselības dienesta informatīvais tālrunis — 80001234 

Vietnē Vmnvd.gov.lv sadaļa Valsts apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi 

Mobilās komandas, kas Latvijā nodrošina paliatīvo aprūpi mājās

SIA Hospiss Māja — Rīgā un Rīgas reģionā

SIA Med4You — Rīgā, Rīgas reģionā un Vidzemē

SIA Cilvēks — Zemgalē

SIA Magnum Social&Medical Care — Rīgā, Rīgas reģionā, Latgalē un Kurzemē

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem