Šoruden darbu Latvijā sākušas divas jaunas Eco Baltia grupas uzņēmumu rūpnīcas: ITERUM (iepriekš – PET Baltija) jaunā rūpnīca Olainē, kas pašlaik ir viena no lielākajām PET pudeļu pārstrādes rūpnīcām Ziemeļeiropā, un Eco Baltia vide Resursu pārvaldības centrs Salaspils pagastā, kas ļaus apstrādāt gan nešķirotos, gan šķirotos sadzīves atkritumus no Pierīgas reģioniem. Tas nozīmē, ka tūkstošiem tonnu atkritumu varēsim pārstrādāt otrreizējās izejvielās, tādējādi tuvojoties Eiropas Savienības (ES) noteiktajiem zaļajiem mērķiem. Esam puslīdz iemācījušies šķirot, protam pārstrādāt. Bet vai ar to pietiks, lai varētu teikt, ka ar atkritumu apsaimniekošanu Latvijā viss ir kārtībā?
Protam pārstrādāt, bet kā ar ražošanu?
Līdz ar jauno rūpnīcu atvēršanu esam tikuši nenoliedzami lielu soli priekšā igauņiem, kam atkritumu apsaimniekošanas industrija ir daudz mazāk attīstīta nekā Latvijā. Savukārt Lietuvā ir ļoti spēcīgi attīstīta šķirošana, tomēr kopumā Latvijas modelis ir daudz sabalansētāks, jo nodrošina gan šķirošanu, gan pārstrādi. Toties mums pilnībā trūkst ražotņu, kas no pārstrādātajiem materiāliem ražotu galaproduktus. Tas galvenokārt saistīts ar Latvijas izmēru un apstākli, ka pārstrādātiem produktiem vietējā patēriņa faktiski nav un esam spiesti eksportēt gandrīz visu saražoto. Un, pat ja mēs visus polimēra produktus pārvērstu atkritumu maisiņos, ko vēsturiski esam darījuši, arī tiem būtu jāmeklē noieta tirgus ārpusē, jo Latvija ir krietni par mazu. Eksportēt nāktos jebkurā gadījumā.
Diemžēl pēdējā laikā nekas nav dzirdēts par vienubrīd plaši apspriesto iespēju polimērus pārstrādāt ģeotekstila materiālos un izmantot būvniecībā un ceļubūvē. Lielisks piemērs ir Dienvidkoreja, kas arī nav ļoti liela valsts, tomēr tur “zaļā iepirkuma” princips strādā lieliski un valsts visos iepirkumos izmanto vietējo ražotāju ģeotekstilu. Tikmēr Latvijai joprojām sanāk lētāk importēt otrreizējo materiālu galaproduktus no austrumu valstīm, ko nosaka gan ražošanas masveidīgums, gan darbaspēka izmaksas. Jāapzinās, ka uzsākt šādu ražošanu no nulles prasītu milzīgas investīcijas, turklāt Latvijai ir šim nolūkam neizdevīga ģeogrāfiskā lokācija: kā jau minēju, ar pašmāju tirgu nepietiktu, bet pat 300 kilometru rādiusā tirgus tik un tā nepārsniedz 6 miljonu klientu robežas. Tikmēr galaproduktu rūpnīcas Polijā vai Lietuvā var paļauties uz krietni lielāku potenciālo klientu skaitu, radot nesalīdzināmu konkurenci.
Ja vispār apsveram galaprodukta ražošanu Latvijā, mums ir rūpīgi jāizvērtē, ko patiešām būtu vērts ražot un kur pēc tā varētu būt pieprasījums. Tāpat jārēķinās, ka pārstrādes tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, bet galaproduktu ražošana un sertificēšana prasa krietni vairāk laika. Piemēram, automoto industrijā, kas ir liels otrreizējo materiālu patērētājs, sertifikācija var ilgt gadiem. Tāpēc apgūt eksporta tirgu ar Latvijā ražotu galaproduktu būtu skaisti, taču sarežģīti.
Kāpēc tomēr ir labi būvēt savas pārstrādes rūpnīcas?
Lielākais ieguvums ir iespēja izpildīt ES “zaļā kursa” pamatprincipus un maksimāli daudz materiāla atgriezt otrreizējā apritē. Atkritumus var vai nu pārstrādāt, kā to darām mēs, vai sadedzināt, ar ko pārsvarā nodarbojas mūsu tuvākie kaimiņi. Protams, pārstrāde paver daudz vērtīgākas iespējas – eksportspējīgu produktu ražošanu uzņēmumos, kuri nodarbina vietējos iedzīvotājus un maksā nodokļus valsts budžetā.
Tas gan nenozīmē, ka esam atrauti no situācijas globālajā otrreizējo materiālu tirgū, ko spēcīgi ietekmē Ķīna. Tā kā Eiropā valda “zaļais kurss”, kas liek uzņēmumiem izmantot otrreizējās izejvielas, un aug patērētāju spiediens uz lielajiem zīmoliem, veidojas atbilstošs pieprasījums. Bet, kur pieprasījums, tur arī piedāvājums. Lai kā attīstītos Eiropas atkritumu pārstrādes industrija un lai cik bargas importa nodevas ES piemērotu ķīniešu lētajiem materiāliem, ķīnieši domā radoši un atrod ceļus, kā apiet visus noteikumus. Vēl vairāk – Eiropā ieplūst arī nepārstrādāti materiāli, kam piekārta pārstrādāta materiāla etiķete, un to diemžēl ir ļoti grūti kontrolēt. Eiropas ražotājiem tie ir lieli izaicinājumi: no vienas puses, vides prasības ir daudz stingrākas nekā Ķīnā, un, no otras, ir jūtams arī pamatīgs spiediens uz cenu, jo bieži vien lielo zīmolu īpašnieki nelabprāt pērk Eiropā ražotus materiālus, kurus var daudz lētāk iegādāties no Āzijas kompānijām.
Iespēja pašiem pārstrādāt materiālu ļauj atbilstoši savām spējām konkurēt eksporta tirgū, un jaudīgu rūpnīcu izveide sniedz iespēju piedāvāt vairāk materiāla par konkurētspējīgāku cenu. Turklāt otrreizējie izejmateriāli ir uz palikšanu, un mainās arī to simboliskā nozīme: ja vēl pirms dažiem gadiem patērētāji par tiem drusku rauca degunus, tagad tie ir ilgtspējīga dzīvesveida simbols.
Jāiemācās šķirot bioloģiskos atkritumus
Domāju, ka jaunās rūpnīcas būs labs palīgs Latvijai ES izvirzīto mērķu sasniegšanā. Šajā ziņā esmu optimists un ticu, ka noteiktās normas izpildīsim. Tam, ka mums trūkst pašu ražotu galaproduktu, nav izšķirošas nozīmes, jo šo uzdevumu mūsu vietā paveic kaimiņvalstis un atgriež Latvijas tirgū, piemēram, iepakojumu vai atkritumu maisus no pārstrādātiem materiāliem. Tomēr ES mērķi nav paši galvenie – vai katrā ziņā ne vienīgie. Eco Baltia mērķis ir vēl daudz ambiciozāks – piešķirt otro dzīvi katram atkritumam, atrast vērtību katrā materiālā. Lielākais izaicinājums šobrīd ir panākt bioloģisko atkritumu šķirošanas attīstību. Nonākot kontaktā ar kartonu, bioloģiskie atkritumi to padara nelietojamu, arī plastikātu vai plēvi ir salīdzinoši grūti nomazgāt, kas ievērojami apgrūtina šķiroto atkritumu pārstrādi. Latvijā ir izveidota infrastruktūra biogāzes ražošanai, sabiedrībai atliek vien iemācīties šķirot bioloģiskos atkritumus – tieši tāpat, kā esam puslīdz iemācījušies šķirot cita veida atkritumus.
Un pats galvenais uzdevums ir apzināties, ka atkritumu apsaimniekošana ir nevis valsts problēma un Eiropas uzstādījums, bet gan mūsu katra individuālā atbildība par to, kādu pasauli gribam atstāt nākamajām paaudzēm. Var jau mest pudeles krūmos un teikt, ka ir vienalga, bet var arī paturēt prātā, ka bērni un mazbērni gribēs dzīvot tīrā, sakoptā Latvijā. Rūpnīcas vien nepalīdzēs. Nāksies pašiem rūpēties par savu vidi – ne tikai šķirot, jo kāds tā liek, bet patiešām ilgtspējīgi un atbildīgi saimniekot.
Autors ir AS Eco Baltia valdes priekšsēdētājs
Pagaidām nav neviena komentāra