Zelma palīdz uzturēt tradīciju dzīvu, ik gadu piedaloties Zvejnieku svētkos un Muzeju naktīs, kur ar prieku rāda savas amata prasmes viesiem. Foto — Ieva Salmane.
Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu papildinājusi zvejas tīklu darināšanas tradīcija Rīgas līča rietumu piekrastē. Traļu meistare Zelma Čepeļevska (79) stāsta, kā aizsākusies viņas saistība ar šo prasmi, un dalās pārdomās par zvejas tīklu darināšanas nozīmi
Smilšainās pludmales un nerimstoši šalcošā Baltijas jūra ir neatņemama, bet mainīga latviešu identitātes sastāvdaļa. Pieminēta gan folklorā, gan mūsdienu kultūrā. Cilvēki dodas pie jūras, lai no tās smeltos mieru, sakārtotu domas un atsvaidzinātu prātu. Taču vēl ne tik senā pagātnē piekraste bija kas vairāk par plašiem meditācijas laukiem — tajā valdīja rosība.
Zvejnieki no apkārtējiem ciemiem devās vairākas dienas vai pat mēnešus ilgos braucienos atklātā jūrā un aiz tās robežām, lai prasmīgi darinātajos traļos pulcētu svaigas un gardas zivis. Pārbraukuši mājās, zvejas tīklus iztīrīja no zivīm un lika žāvēties uz vabām, lai pēc tam, ja nepieciešams, tos varētu salāpīt un izmantot no jauna. «Zvejas tīklu darināšana ir viena no būtiskākajām ar zvejniecību saistītajām prasmēm,» saka Zelma Čepeļevska, kura visu mūžu pavadījusi pilsētās pie jūras.
