Varbūt būs labi

Arhitektes Zaigas Gailes 10 gadus ilgušais darbs pie Jaunā Rīgas teātra ēkas atjaunotnes ir nominēts Latvijas Arhitektūras gada balvai. Bet viņa jau metusies nākamajos dziļajos ūdeņos — Vāgnera nama atdzimšanā un La Casa di Musica tapšanā Rīgas centrā

Viņa stāsta, ka esot viena no pēdējiem «mohikāņiem» arhitektūrā, kas joprojām izgatavo topošo ēku maketus. Tas ir skrupulozs roku darbs. Maketi ir tik reāli, ka darbojas kā burvju mākslinieka kaste: viņa noceļ jumtu, un stāvu pa stāvam skatam paveras visas telpas, iekšpagalmi un pat smalkākās detaļas. Parketa raksts, tapetes, kāpņu margas, sienu gleznojumi un logu rāmji. Viss tik sīciņš un trausls, bet nudien galvu reibinošs priekšstats par ēkas atjaunotni.

Tā iepazīstu topošo Mūzikas māju jeb La Casa di Musica Blaumaņa ielā 19, kur savulaik par baletdejotāju tapa mazais rīdzinieks Mihails Barišņikovs. Šo koka māju bija iegādājušies investori no Kazahstānas, kuri plānoja namu nojaukt un uzbūvēt septiņu stāvu daudzdzīvokļu ēku ar autostāvvietu. Bet kā pasaku feja mājas liktenī iejaucās Itālijas pilsone Barillas kundze, kura ir Eiropā lielākās makaronu ražotnes Barilla mantiniece. Viņa ir Barišņikova tuvs draugs. Rīgas koka arhitektūra viņu tā fascinējusi, ka izlēmusi nopirkt, glābt un atjaunot šo it kā necilo māju, izglābjot arī veco Holandes liepu iekšpagalmā. Barišņikovs to nav pat nojautis. Kad Barillas kundze atslēgusi durvis un ievedusi viņu kādreizējā baleta skolēnu mēģinājumu zālē, viņš bijis ļoti aizkustināts.

Drīz šajā namā būs gan mēģinājumu zāle un meistarklases baleta studentiem, gan neliela koncertzāle un otrajā stāvā privāti apartamenti Barišņikovam, Barillas kundzei un pasaules baleta mākslas lielmeistariem, kuri viesojas Rīgā. Un šī ir tikai viena no neskaitāmām koka Rīgas vēsturiskajām ēkām, ko glābusi Zaiga Gaile.

Tāpat arhitekte man izrāda atjaunojamā Vāgnera nama maketu — ēku, kura gāja postā jau desmitiem gadu, bet tagad augšāmcelsies kā grandiozs arhitektūras, vēstures un mūzikas pasaules fēnikss, iezīmējot Rīgu kā treknu punktu daudzo Vāgnera pielūdzēju kartē.

Septembrī iznāca grāmata Māja ar sešiem gulbjiem, kas noslēdz 10 gadus ilgušo un sarežģīto darbu pie Jaunā Rīgas teātra ēkas atjaunošanas un pārbūves. Šī grāmata Zaigai ir kā pēdējais, īstais punkts uz «i» lielajam dzīves nogrieznim, kuru nu var novērtēt ikviens teātra apmeklētājs. Ēkas pārbūve izvirzīta Latvijas Arhitektūras balvai, kuras ieguvējus pasludinās nākamnedēļ. Viņa atzīst: «Pēc Jaunā Rīgas teātra projekta man tagad vairs ne no kā nav bail.»

Jūsu birojā kā brīvprātīgie stažējas vairāki arhitektūras studenti. Ja viņi jums jautātu, kas ir arhitektūra, ko atbildētu?
Man ir tuvs draugs pianists Reinis Zariņš. Viņš mani sauc par komponisti, jo es komponēju arhitektūru. Būtībā tā ir līdzīga mūzikai, tikai man nepatīk, ja saka, ka arhitektūra ir sastingusi mūzika.

Bērnībā 11 gadus esmu ņēmusi klavieru privātstundas. Man bija divas mājskolotājas — klavieru un angļu valodas. Arī maniem bērniem bija klavierskolotāja, un mūsu mājās regulāri notiek muzicēšana un koncerti, tā ir nopietna tradīcija. Nesen pie mums bija vāgneristu saiets. Šobrīd neesmu spējīga domāt ne par ko citu kā Vāgneru.

Kā jums ar vīru Māri Gaili radās doma uzņemties Vāgnera nama atjaunošanu? 5000 kvadrātmetru vēsturiskas ēkas Vecrīgas sirdī ir neiedomājami sarežģīts, dārgs un vērienīgs projekts.
Tas notika pilnīgi nejauši. Sēdējām virtuvē un domājām, ko interesantu varētu kopā izdarīt. Cilvēkam vajag sapņus un lielus mērķus, lai redzi, kurp virzies pa dzīves nogriezni. Bijām jau veiksmīgi «no nekā» uztaisījuši Žaņa Lipkes muzeju, un mums bija dūša.

Otrs iemesls bija fakts, ka Rīga aizvien nav pienācīgi iezīmēta Vāgnera pielūdzēju pasaules kartē. Grāmatās, enciklopēdijās un neskaitāmajos Vāgnera muzejos Rīga netiek pieminēta vispār vai minēta garāmejot tikai tāpēc, ka pēc divu gadu uzturēšanās Rīgā jaunais Vāgners ar kuģi bēga no kreditoriem. Viņš iekļuva lielā vētrā, piedzīvotās šausmas iedvesmoja komponēt operu Klīstošais holandietis. Taču tiek aizmirsti divi daudz nozīmīgāki fakti.

Kādi tie būtu?
Pirmkārt, tieši Rīgā un šajā namā Vāgners atklāja orķestra bedres iespējas. Līdz tam Eiropā orķestra mūziķi un diriģents atradās uz skatuves, bet solisti aiz viņiem. Vāgners «iegremdēja» orķestri un izvirzīja dziedātājus priekšplānā.

Otrkārt, bija pieņemts, ka operas izrādes laikā zāle ir pilnībā apgaismota, lai skatītāji ar lornetēm var pētīt pretējo ložu, aplūkot cits citu, klačoties. Tas novērsa uzmanību no skatuves un mūzikas. Vāgners savā zālē ar svecēm izgaismoja tikai skatuvi, piespiežot publiku koncentrēties izrādei. Mūsdienās orķestra bedri un gaismu nodzišanu uzskatām par pašsaprotamu, bet tolaik tā bija revolūcija. Un tā notika Rīgā! Šos jauninājumus Vāgners pārnesa uz Baireitas teātri.

Mums ir, ar ko lepoties. Saprotiet, Vāgners pasaulē ir kā reliģija, kults. Tas, ka Rīga nav vāgneristu redzeslokā, ir nepiedodami.

Kopā aplūkojām ēkas maketu ar visām zālēm, greznajiem gaiteņiem un panorāmas liftu. Iekšpagalmā pavērsies skats uz trosēs iekārtu buru kuģi, kas pat mazliet šūposies — klīstošais holandietis visā krāšņumā.
Un kuģim būs vētrā saplēstas buras! Ēkā jau esam sākuši būvdarbus, no sienām un grīdām plēšam un rūpīgi kasām nost gadsimtos uzaugušos slāņus, atklājot gan senos parketus, gan sienu gleznojumus.

Paši radīsim ar roku gleznotas tapetes, lai namam atdotu oriģinālo auru un greznību.

Sadarbojamies ar pasaulē labākajiem akustikas speciālistiem no Japānas. Darām visu iespējamo, lai šis nams kļūtu par nozīmīgu Eiropas kultūras centru un pērli.

Pirms vairākiem gadiem intervēju Māri Gaili, kurš Vāgnera namu nupat bija paņēmis savā paspārnē. Viņš stāstīja, ka cer saņemt no Vācijas parlamenta lielus līdzekļus, un man tā šķita neticama fantāzija.
Mēs abi braucām uz Bundestāgu! Uztaisījām koferīti, ko nosaucu par camera obscura — tā bija Vāgnera nama vizualizācija. Gāja diezgan lustīgi. Sapulču zālē sēdēja padsmit deputāti stīviem ģīmjiem. Sākām ar PowerPoint prezentāciju, bet, kā vienmēr, tā nedarbojās. Tad atvēru savu melno kasti, kurā iedegās gaismiņas un sāka skanēt operas Rienci uvertīra. Deputāti salipa apkārt, fotografēja un smaidīja. Tā mēs dabūjām piecus miljonus eiro.

Bet vajadzēja arī Latvijas līdzfinansējumu, Māris gāja pie visiem ministriem pēc kārtas. Aizgāja pie toreizējā finanšu ministra Reira, kurš teica, ka naudas nav un nebūs. Bet Māris negāja projām, līdz Reirs neizturēja un iesaucās — nu tad ņem to māju! Tas bija precedents, kad valsts šāda mēroga vēsturisku ēku iznomā uz 99 gadiem.

Tagad mums ir 20 miljoni eiro. Jādabū vēl otrtik. Mēs to izdarīsim, lai gan situācija pasaulē ir tik šausmīga, kāda nav bijusi kopš Otrā pasaules kara. Bet mēs to spēsim.

Ja pareizi saprotu, par savu lielo darbu pie šī projekta nesaņemat atlīdzību, jo vīrs kā projekta vadītājs nedrīkst neko pasūtīt un maksāt jūsu arhitektu birojam.
Esam pieraduši šādi strādāt. Pirmos maketus un plānus zīmēju viena. Tagad pie projekta strādā gan Latvijas arhitektu biroji, gan japāņi, holandieši un franči. Šim projektam piemīt grandiozitāte un starptautisks vēriens, jo tā nebūs tikai vietējai publikai nozīmīga kultūras telpa.

Esat apņēmušies ēku pabeigt līdz 2027. gadam. Tiešām? Jāņem vērā pieredze ar Jauno Rīgas teātri, kas tapa desmit gadus.
Jā, mēs pabeigsim. Lai gan tik lielas kultūras būves nekur pasaulē netiek pabeigtas laikā. Piemēram, Elbas Filharmonija Vācijā vai Parīzes Filharmonija, kuras svinīgajai atklāšanai bija pieaicināti izcilākie pasaules mūziķi, bet ēka nebija gatava, un koncerts notika būvlaukumā — tas bija šausmīgs skandāls!

Pēc vairāk nekā 10 gadiem ar Jauno Rīgas teātri man ne no kā nav bail. Es to izturēju un izturēšu arī Vāgnera namu.

Vai jūs tagad varat aiziet uz Jauno Rīgas teātri kā parasta skatītāja, kas tikai bauda izrādi un vairs nepēta sienas un grīdas?
Protams, es turpinu skatīties uz paveikto, priecājos par ēku vai redzu, kas varēja būt labāk. Man joprojām jāvada daudzas ekskursijas. Piemēram, drīz nāks RTU arhitektūras studenti, tad Liepājas Mākslas un mūzikas skolas grupa. Nāks starptautiskā žūrija, kas vērtēs Latvijas Arhitektūras gada balvai izvirzītos darbus.

Sākumā ekskursijas vadīju ar lielu prieku, bet nu jau ir grūti saņemties. Arī aktieri un režisori ir nervozi no šīm ekskursijām. Un pirms katras pirmizrādes man ir zvans no teātra, ka kaut kas dramatiski jāmaina.

Piemēram, kas? Un kur nu vairs!
Mēnesi pirms kādas pirmizrādes Alvis Hermanis gribēja, lai zāģējam nost lielās zāles balkona sānu malas… Pat nezināju, ko teikt. Jaunākais ierosinājums bija uzlikt vārtus priekšā pagalma pasāžai, jo teātrim grūti pierast, ka pagalms ir atvērta telpa. Tur iet kundzes dzert kafiju un ēst saldējumu, vai kādā vasaras rītā uz soliņa tiek atrasts mīlētāju pāris. Teātris jūtas pārāk atvērts, apdraudēts. Bet zinu daudzus cilvēkus, kuri nav dabūjuši biļetes uz izrādēm, bet iegājuši vismaz pagalmā paskatīties uz ēku no ārpuses.

Tāpat turpinās drāma ar foajē kamīnu, kurš projektā bija saskaņots, bet mums neļauj to kurināt. Mēs saindēšot visu Rīgas gaisu ar saviem kaitīgajiem izmešiem. Ar Vides ministriju veiksmīgi vienojāmies, bet tagad uzkārāmies uz ugunsdzēsējiem. Tomēr es neatkāpšos, un kamīnā būs dzīvā uguns.

Ne reizi vien šo garo būvniecības gadu laikā teicāt, ka birokrātijas džungļi Latvijā saauguši tik biezi, ka vairs nav iespējams normāli strādāt. Ka galvenā ir kontrole.
Birokrātija sasniegusi līmeni, kad katrs reāla darba darītājs cīnās pret straumi. Būvniecība pēc Maxima traģēdijas aizgāja otrā galējībā — kontrole un birokrātija nevis iet labumā, bet sliktumā. Saprotu, ka daudzas regulas un prasības ir Eiropas Savienības birokrātijas uzliktas, bet latvieši ir pārāk centīgi. Regulas mums ir kā dievvārdi, mēs jau pārspējam pašu Eiropu. Atskaites, ko būvniecībā rakstām, ir sējumu sējumiem.

Mūsu valstī ierēdņu ir vairāk nekā darītāju, tāpēc ekonomiskā situācija un izaugsme ir tik bēdīga. Šai milzīgajai ierēdņu armijai ir stabilas algas, bet nav motivācijas un degsmes. Tagad noskatos uz Rail Baltica sāgu — kā var tā peldēt un putroties? Kā var būt, ka visi šie satiksmes ministri nav patriekti? Bet es zinu, kā šie birokrātijas un politisko spēļu mehānismi darbojas. Man ir bijuši rīti, kad runāju ar trim ministriem pēc kārtas. Un visu laiku prātā stāv Kafkas Process. Mūsu valsts kļūst atsaldēta un sapinusies. Jaunā Rīgas teātra atjaunošanas laikā divi mūsu inženieri izdarīja pašnāvību. Cilvēki izdeg un vairs neredz jēgu savam darbam un dzīvei.

Ko domājat par jūsu radītā Žaņa Lipkes muzeja iespējamo slēgšanu, ja valsts tam vairs nepiešķirs finansējumu?
Kopš Kultūras ministriju pārņēma Progresīvie ar divām Agnesēm, šī ministrija kļuvusi ļoti «interesanta». Skatos un brīnos, cik viegli kļūt par ministru! Laikus iestājies pareizajā partijā un būsi ministrs.

Tāpat ar pilsētu domēm. Nav jābūt zinošam nozares pārstāvim vai izcilībai, tikai veikli jāpiedalās politiskajās spēlēs. Tas mani dara bažīgu.

Mums ir ļoti pieredzējis, izcils Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis, kuru tagad ņem nost no amata. Kultūras ministrija izdomājusi, ka jābūt paaudžu maiņai, lai gan Dambis ir progresīvākais cilvēks, kādu pazīstu. Viņa darba līgums beidzas 8. novembrī, un viņa nomaiņa notiek ļoti klusi. Bet mēs, arhitekti, tūlīt taisīsim skandālu! Kāda jaunā maiņa ministrijai padomā, ja uz šo amatu pat nav izsludināts konkurss? Ieliks kādu «vietas izpildītāju»? Nupat izsludinātajā amata kandidātu vērtēšanas žūrijā nav neviena arhitekta! Kārtējā ierēdniecības olgalvju akcija!

Rīgā un Latvijā ir izcili labi sakārtoti kultūras pieminekļu jautājumi. Bet ir liels spiediens no attīstītājiem, kuriem dikti traucē pieminekļu pārvaldes noteikumi, kas esot nedraudzīgi investoriem. Pēdējā anekdote ir arābu investori Andrejostā, kur iet vaļā lielā projektēšana, bet neviens nezina, kas izstrādājis šo projektu. Viss ir slepeni, mistiski. Tāpēc noteikti publicējiet šo rindkopu par Juri Dambi, kurš kļuvis neērts nekustamo īpašumu lielajam biznesam.

Vai šādas problēmas ir arī citur Eiropā — arhitektūras vai kultūras mantojums kā apgrūtinājums investoriem?
Jā, tā ir globāla problēma. Bet nupat pasaulē populārs kļuvis termins retrofit — kad senais iederas modernajā dzīvē un mūsdienīga dzīve sader ar vēsturisko mantojumu. Mēs iesniedzām Jaunā Rīgas teātra projektu Pasaules Arhitektūras festivālam WAF (World Architecture Festival). Tie ir arhitektūras Oskari. Esam tikuši fināla sarakstā. Ja mūs virzīs tālāk, novembrī braukšu uz Singapūru projektu aizstāvēt.

Nupat bijāt arī Venēcijā ar nopietniem profesionāliem nolūkiem.
Iesniedzām pieteikumu konkursam uz arhitektūras biennāli. Gribam turp aizvest Vāgnera nama lielo maketu ar visu iekārto kuģi. Vāgners savu komponista karjeru sāka Rīgā, bet nomira Venēcijā — stāsts veidojas kā noslēgts aplis.

Latvija pēdējos gados Venēcijas arhitektūras biennālē nav spējusi izrauties priekšplānā, jo tur ilgi valdīja superslaveno arhitektu superceltņu kults. Bet pasaulē mainās attieksme pret mantojumu, un debesskrāpji vairs nav augstākā pilotāža. Mēs zinām, ka 40% no pasaules atkritumiem ir būvniecības atkritumi. Tāpēc pieļauju, ka pienāks diena, kad arī pie mums Latvijā vairs neļaus tik masveidīgi būvēt jaunas ēkas. Viss Rīgas centrs stāv tukšs, tikmēr Skanstē un citur tiek burtiski ražotas neglītas, šausmīgas ēkas. Tam ir jābeidzas. Vecas centra ēkas renovēt un pārbūvēt ir dārgi un sarežģīti, tāpēc investori labprātāk ražo jaunas kastītes tukšās pļavās. Tomēr viņiem reiz nāksies izbeigt šo ballīti, un tas notiks visā pasaulē.

Esat teikusi, ka lielākās nejēdzības mūsu būvniecībā notika neatkarības pirmajā desmitgadē. Kuras, jūsuprāt, ir sāpīgākās rētas Rīgas sejā?
Stockmann ēka, Triangula bastions un dīvainā apaļā dzīvojamā ēka turpat 11. novembra krastmalā, saukta par cukurtrauku. Stacijas rajonā tagad tiek būvēti daudzi kvadrātmetri, nevis ēkas, un veidojas pilnīgi jauna, nesaprotama pilsēta. Arī Skanstes rajonā tapušās jaunbūves grūti nosaukt par arhitektūru. Kam tās biroju ēkas būs vajadzīgas?

Domāju, drīz beigsies arī murgi ar mākslīgo vēdināšanu un mākslīgo gaisu. Ar tām ierīcēm visas ēkas un pat skolas pieštopētas, lai gan šis gaiss nemaz nav labs, cilvēki slimo, un sistēmas uzturēt ir dārgi. Ticu, ka reiz mēs tomēr atgriezīsimies pie veselā saprāta un veselīga gaisa gan būvniecībā, gan citos jautājumos.

Ar bažām raugos uz Rīgas akustiskās koncertzāles projektu. Jau gadu ministrijas gaiteņos notiek muļļāšanās [ar konkursā uzvarējušo Kongresu nama pārbūves projektu], nekas nevirzās tālāk. Laikam bez skandāla projekts neizkustēsies. Un šķiet, ka Laikmetīgās mākslas muzeja mums nebūs nekad.

Ar skumjām sekoju līdzi Lucavsalas liktenim, kur plānots milzīgs futbola laukums, daudzdzīvokļu ēkas un bezgalīgas autostāvvietas. Tur nekā laba nav. Kur paliek zaļā domāšana?

Tikai uz papīra?
Arī tā ir birokrātijas un investoru lobiju spēle, kurā pazūd labie nodomi un nonākam līdz absurdam un paradoksiem.

Bet es priecājos par Rīgas parkiem, kuri ir tik skaisti, sakopti un ziedoši. Parku kultūrā šobrīd ir uzplaukums. Katru dienu braucu ar velosipēdu gar kanālmalu un cauri centra parkiem un priecājos, ka varbūt Rīgā viss būs labi.