Iedvesmojoties no Baltijas ceļa, savu dzīvo ķēdi dažus mēnešus vēlāk sarīkoja arī ukraiņi. Kā to izdevās noorganizēt tikai viena mēneša laikā bez mobilajiem tālruņiem un interneta un par spīti tam, ka padomju vara darīja visu, lai nepieļautu šo nesamierināšanās kustības izpausmi?
Ukrainas Tautas Republikai bija īss mūžs. Pēc lielinieku sarīkotās revolūcijas Krievijā astoņas bijušās impērijas guberņas 1918. gada sākumā pasludināja savu neatkarību. Tā bija plaša teritorija, ietverot arī Kijivu, Harkivu un Hersonu. Gadu vēlāk tika panākta vienošanās, ka jaunajai valstij pievienosies arī Rietumukrainas Tautas Republika, saukta arī par Galīciju, ar tās lielāko pilsētu Ļvivu.
1919. gada 22. janvārī Sofijas laukumā Kijivā sapulcējās aptuveni simt tūkstoši cilvēku. Visur plīvoja zilidzeltenie karogi. Pulksten 12 svinīgi tika nolasīts akts par Ukrainas atkalapvienošanos. Šai dienai bija jākļūst par jaunās neatkarīgās Ukrainas valsts dzimšanas dienu. Taču valsts liktenis pavērsās citādi — pusotru gadu vēlāk Ukrainā ienāca Sarkanā armija, un 1922. gadā tā formāli tika pievienota topošajai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai.
Taču daudzi ukraiņi nav aizmirsuši par 22. janvāri. Tāpēc tieši šajā datumā 1990. gadā, tas ir, 71 gadu pēc Atkalapvienošanās akta noslēgšanas, viņi nolēma sarīkot savu Baltijas ceļu. Todien uz ielām un ceļiem izgāja aptuveni miljons cilvēku, sadodoties rokās no Ivanofrankivskas valsts rietumu daļā līdz pat galvaspilsētai Kijivai.
«Dzīvā ķēde starp Baltijas valstu galvaspilsētām uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka mēs nolēmām sarīkot kaut ko līdzīgu,» stāsta 67 gadus vecais Bohdans Pankevičs. Tolaik viņam bija 33 gadi un viņš strādāja par bārmeni Ukrainas Rakstnieku savienībā Ļvivā. Slēpjoties no padomju varas iestādēm, viņš bija iesaistījies arī opozīcijas pagrīdes partijā Narodny Rukh (Tautas kustība).
Valsts drošības komiteja toreiz vajāja šādus «ukraiņu nacionālistus», ieslogot viņus cietumā, piespiedu kārtā nosūtot uz psihiatrisko slimnīcu un liedzot darbu. Taču ukraiņu disidenti turpināja savas pagrīdes aktivitātes, slepus apmainoties pieredzē gan ar Solidaritātes kustības aktīvistiem Polijā, gan ar pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvā, Latvijā un Igaunijā.
Narodny Rukh centās izvest ukraiņus ielās jau agrāk, piemēram, vides protestos un dažādos vēsturiski nozīmīgos datumos. Taču Baltijas ceļš esot viņiem pierādījis, ka kopā ir iespējams sapulcināt pat miljoniem cilvēku.
Ideja, kuras laiks pienācis
Baltiešu piemērs īpaši iedvesmoja ukraiņu rakstnieku un disidentu Bohdanu Horiņu. Viņš pats personīgi bija atbraucis uz Baltijas ceļu un 1989. gada decembrī ar šo ideju iepazīstināja Narodny Rukh vadītāju Ivanu Draču, ierosinot līdzīgu akciju sarīkot arī Ukrainā. Tomēr ne visi Narodny Rukh locekļi atbalstīja šo ideju, jo uzskatīja to par pārāk riskantu pasākumu un šaubījās, vai to vispār var paspēt sarīkot līdz Ukrainas Vienotības dienai.
Narodny Rukh bija salīdzinoši plašs aktīvistu tīkls, kurā bija iesaistījušies arī daudzi Ukrainas Rakstnieku savienības biedri, Ševčenko vārdā nosauktā literatūras institūta darbinieki un ukraiņu kultūras kluba Mantojums biedri. Principā ikvienā valsts pilsētā bija kāds vietējās šūniņas vadītājs ar līdzīgi domājošu cilvēku tālruņu numuriem.
«Tolaik tā bija fantastiska ideja, jo viss tika nodots tikai no mutes mutē. Ne visiem dzīvoklī bija telefons, mobilo tālruņu nebija, arī interneta nebija,» atceras Pankevičs.
Vieglāk klājās valsts rietumu daļā, kur dzīvās ķēdes ideju atbalstīja daudz vairāk cilvēku nekā citās pilsētās, kas tika iekļautas dzīvās ķēdes maršrutā. Pat Kijivā sākotnējā aktivitāte bija salīdzinoši zema.
«Mēs lūdzām visus, kas vien varēja, izbraukt pēc iespējas tālāk no Ļvivas. Es ar sava klasesbiedra vecākiem nobraucām 90 kilometrus. Ļvivā cilvēki veidoja pat 8—10 paralēlas rindas. Taču līdz pulksten 10 rītā cilvēki bija izkārtojušies visa maršruta garumā,» atceras Pankevičs.
Šī vienotības ķēde veda no Ivanofrankivskas uz Ļvivu, Ternopiļu, Rivni, Žitomiru un sasniedza Kijivu. Oficiālie padomju ziņu avoti vēstīja, ka akcijā iesaistījušies 450 tūkstoši cilvēku, taču, pēc Narodny Rukh aplēsēm, kopskaits sasniedza miljonu. Pulksten 12 viņi sadevās rokās, izveidojot dzīvo ķēdi gandrīz 700 kilometru garumā. Daudziem līdzi bija pašdarināti zilidzeltenie karogi, jo padomju veikalos tos nopirkt nebija iespējams.
«Galu galā dalībnieku skaits bija liels arī Kijivas tuvumā — cilvēki tur stāvēja cieši kopā. Un negribēja izklīst — dziedāja dziesmas un līksmoja par akcijas izdošanos,» stāsta Pankevičs. Vakarā sižeti par šo notikumu tika rādīti televīzijā.
Aktīvi rosījās arī padomju tiesībsargājošās iestādes, akcijas novērošanai norīkojot tūkstošiem miliču. Jau nākamajā dienā Ukrainas PSR iekšlietu ministrs Ivans Hladušs nosūtīja ziņojumu Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, kurā norādīja, ka akcijas dalībnieki esot izmantojuši 840 autobusus un 23 tūkstošus personīgo automašīnu.
Domino kauliņi gāžas
Šī miermīlīgā akcija kļuva par prologu 1990. gada martā notikušajām parlamenta un pašvaldību vēlēšanām. Narodny Rukh pirmo reizi iekļuva gan nacionālajā likumdevējā, gan daudzās vietējās pašpārvaldēs. «Rietumukrainā mēs uzvarējām trijos Galīcijas reģionos. Un ieguvām pārstāvniecību 95% ciemu padomju. Padomju varai tā bija katastrofa, jo pirmo reizi pie varas bija nonākuši antikomunisti. Vēlētājiem jaunu ticību bija devusi tieši dzīvās ķēdes akcija. Un domino kauliņi sāka gāzties,» uzskata Pankevičs.
Ukraiņu žurnāliste Natalija Ficiča, kurai tolaik bija tikai 12 gadi, akcijā piedalījās kopā ar vecākiem. Viņa atceras, ka jutusies ļoti lepna, kad viņai iedeva paturēt nacionālo karogu. «Tie bija retums, mūsu karogu ar šujmašīnu izgatavoja mana mamma, un kāta vietā bija vienkārša koka nūja. Es palūdzu to iedot man un vicināju to, cik vien spēju. Man pēc tam sāpēja rokas,» stāsta Natalija. «Bet visvairāk mani pārsteidza tas, ka visas garāmbraucošās mašīnas uzmundrinoši signalizēja un cilvēki jutās patiesi saviļņoti.»
Toreiz gan neviens vēl publiski nerunāja par Ukrainas neatkarības atjaunošanu, taču iekšēji to nojauta daudzi. «Sāka parādīties daudz politisku anekdošu — cilvēki izsmēja padomju varas iestādes, un tā ir pirmā pazīme, ka viņi vairs nebaidās. Agrāk šādas anekdotes tika stāstītas tikai privātās saiešanās dzīvokļos. Daži pat atgrieza krānu, lai tekošais ūdens traucētu VDK ausīm. Bet tad mēs pārstājām baidīties un sākās dažādi mītiņi. Pirmie atklātībā iznāca paši drosmīgākie cilvēki, viņu vidū bija arī mana mamma — viņa kopā ar manu tanti kādā pasākumā nesa zilidzelteno karogu,» stāsta Natalija.
Natalija Ficiča atceras, ka jutusies ļoti lepna, kad viņai iedeva paturēt nacionālo karogu.
Foto no personīgā arhīva
Pēc pāris dienām — 24. augustā — ukraiņi atzīmēs savu Neatkarības dienu, godinot Ukrainas PSR Augstākās Padomes 1991. gada 24. augustā pieņemto Neatkarības deklarāciju. «Man šī diena ir ir sapņa piepildījums!» saka Natalija. «Tagad gan tie ir ne tikai mūsu svētki, bet arī karā kritušo valsts aizstāvju piemiņas diena.»
Savukārt Pankevičs atzīst: «Mēs aizvien cenšamies izrauties no Krievijas morālās verdzības, tāpēc mūsu priekšā ir tāls ceļš. Neatkarība ir jaunas attīstības iespēja, par kuru mēs tagad cīnāmies.» 67 gadus vecais vīrietis tagad aktīvi darbojas Ļvivas apgabala teritoriālās aizsardzības spēkos.
Natalija Ficiča ar mammas pašdarināto zilidzelteno karogu dzīvās ķēdes laikā 1990. gada 22. janvārī.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra