Ļuba Jakimčuka. Foto — Reinis Hofmanis
Ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka, viesojoties Rīgā, rādīja asinsriti nospiedošu žņaugu - tagad tāds ir katra ukraiņa somā, arī bērnu, un prot apturēt asiņošanu. Žurnāls Ir sarunājās ar dzejnieci par Ukrainas brīvības cīņu pret okupantiem un neredzamo spēku, kas notur Ukrainas robežas un prezidentu Volodimiru Zelenski.
Intervijā viņa stāsta, ka katram ukrainim kāds tuvs radinieks ir frontē un kāds tuvinieks vai vairāki — zaudēti. Tā ir milzīga trauma sabiedrībai.
Jakimčuka stāsta: "Ukraiņiem ir normāli teikt savu patiesību un klausīties, ko saka otrs ukrainis. Ļoti atšķirīgi no krievu ģimenēm, kur ir vardarbība, apspiešana un viņi nesaprot savas tiesības. Kad saku «krievi», es nedomāju etnisko piederību, bet nāciju. Kad saku «ukraiņi», domāju mūsu nāciju, kurā etniski ir gan krievi, gan tatāri, gan grieķi, gan vācieši. Starp citu, Ukrainā etniskie krievi bieži vien vairs nevēlas runāt krieviski. Esam vienota nācija, visu laiku kontaktā cits ar citu. Mēs cits citam esam svarīgi. Pavisam citādi ir ar russkij mir. Nesen kādā ziņu kanālā redzēju, ka krievu sieviete sazvanās ar savu gūstā esošo vīru un stāsta, ka par viņa algotņa algu Krievijas armijā nopirkusi dzīvokli. Es nevaru neko tādu iedomāties: vīrs gūstā, bet priecāties par dzīvokli. Vai auto."
"Kad sākās pilna mēroga iebrukums, mūsu karavīri uz robežas lietoja valodu kā instrumentu, lai izķertu krievu diversantus. Viņi lietoja vienu vārdu — paļanicja. Ukraiņu cepta maize. Krievi nespēj šo vārdu izrunāt ukraiņu manierē. Krievu izcelsmes ukraiņi spēj šo vārdu pareizi izteikt, tāpēc bija viegli atklāt, kas ir kas. Paļanicja bija pirmais pārbaudījums viltus pasēm Ukrainā," stāsta ukraiņu dzejniece.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
