Priekšplānā no kreisās — Roplains (Mārtiņš Liepa) un Pūlīšu Pauls (Aksels Aizkalns). Fonā Roplainiete (Māra Mennika) un Krustiņš (Krišjānis Strods). Publicitātes foto.
Valmieras teātra izrādē Pazudušais dēls pasaule sabrūk klusi, ikdienišķi, brīžam pat jautri
Jautājums ir mūžīgs: kā izaudzināt bērnu par sakarīgu cilvēku? To, ka pieaugšana nav viegla ne bērniem, ne vecākiem, nenoliegs neviens, pat tajos gadījumos, kad viss rit labi. Bet ko tad, ja pavediens samežģījas? Rūdolfs Blaumanis savu Pazudušo dēlu sarakstīja 19. gadsimta beigās, bet to, cik šī luga ir laikmetīga, režisors Reinis Suhanovs šobrīd pierāda Valmieras teātrī. Tas ir pārsteidzošs iestudējums, kas ievelk palēnām, bet neatlaiž ilgi.
Pazudušais dēls, kā zināms, balstīts Bībeles leģendā — stāsts par diviem brāļiem, no kuriem viens pamet mājas un notriec savu mantojuma daļu un, kad ar ubaga tarbu kaklā atgriežas, gatavs kalpot par maizes tiesu, tēvs viņu pieņem ar vislielāko godu, sacīdams — dēls bija miris, bet tagad ir augšāmcēlies… Blaumaņa Roplaiņos situācija var šķist līdzīga. Vēl pirms luga sākusies, Roplaiņu saimnieks ilgi ārstējas pilsētā, bet viņa prombūtnes laikā dēls Krustiņš, kam piekristu izpildīt saimnieka lomu, galīgi nogājis no ceļa. Uzdzīves naktis un sliktos draugus pamana arī tēvs, kad atgriezies pūlas izslīdējušos ģimenes grožus atkal saņemt rokā; bet ir jau arī lietas, kuras Krustiņš slēpj un tās paša «atgriešanos» krietni sarežģīs.
