Ienākumu nevienlīdzības mazināšana Latvijā ilgstoši ir bijis politisks lozungs bez seguma. Turpretī valdībā, kurā strādā Progresīvie, šis mērķis ir cieši saistīts ar gaidāmajām izmaiņām nodokļu politikā. Kā iespējams palielināt ienākumus lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, un kādas sistēmiskas izmaiņas ir nepieciešamas?
Viens no galvenajiem paredzamās nodokļu reformas mērķiem, par kuru praktiski visi politiskie un sociālie partneri bijuši vienisprātis, ir nodokļu aprēķina vienkāršošana. Risinājums ir pāriet no diferencēta neapliekamā minimuma uz fiksētu neapliekamo minimumu. Progresīvajiem ir svarīgi, ka šī pāreja tiek īstenota jau pirmajā izmaiņu gadā, nevis pakāpeniski trīs vai piecu gadu periodā. Diferencēts neapliekamais minimums ir matemātiskas galvassāpes ikvienam strādājošajam, kurš cenšas saprast, cik liela summa būs jāsamaksā nodokļos un ar cik lieliem neto ienākumiem var rēķināties gada griezumā. Fiksēts neapliekamais minimums skaidri un precīzi noteiks to personas ienākumu apjomu, kas vispār netiek aplikti ar IIN, šādi ieviešot faktisku 0% IIN likmi. Scenārijā, ko atbalsta Progresīvie, šis apjoms pirmajā izmaiņu gadā būtu 620 EUR mēnesī jeb 7440 EUR gadā. Tas attiektos uz ikvienu strādājošo – arī tiem, kas pelna ievērojami virs vidējās algas.
Svarīga nianse ir neapliekamā minimuma piesaistīšana minimālajai algai: līdz šim par abiem rādītājiem ticis lemts politiski jeb vadoties pēc “budžeta iespējām”.
Tomēr tos ir nepieciešams automatizēt, lai nodrošinātu prognozējamību. Progresīvie atbalsta neapliekamo minimumu 80% apmērā no minimālās algas. Tātad, ja pēc trim gadiem minimālā alga tiek prognozēta 880 EUR, tad 2027. gadā neapliekamais minimums būtu jau 720 EUR.
Un tagad par svarīgāko – Progresīvie vēlas samazināt nodokļu slogu zemo un vidējo algu segmentā. Būtiski, ka šī nostāja saskan ar tikko publicēto OECD izvērtējumu, kur arī tiek norādīts: darbaspēka nodokļi zemajām un vidējām algām ir jāmazina. Risinājums, ko atbalsta Progresīvie, paredz trīs gadu periodā mazināt darbaspēka nodokļu apjomu tiem iedzīvotājiem, kuru atalgojums nepārsniedz aptuveni 3000 EUR. Un jau pirmajā izmaiņu gadā lielāko ieguvumu justu tie strādājošie, kas pelna ap 1000 EUR mēnesī: saskaņā ar aplēsēm ik mēnesi viņiem “uz rokas” paliktu 49 EUR vairāk nekā līdz šim, savukārt tiem, kas pašlaik pelna vidējo algu valstī (1600 EUR), ikmēneša ieguvums būtu pat 59 EUR. Šīs izmaiņas paredz, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis samazināsies 90% strādājošo[1]. Tāpat kā OECD, arī Progresīvie uzskata, ka šādai reformai būtu pozitīvs iespaids uz ēnu ekonomikas ierobežošanu, jo pelēkā ekonomika koncentrējas tieši zemo un vidējo algu segmentā.
Nav šaubu, ka šādas izmaiņas ir fiskāli ietilpīgas – it īpaši ieviešot fiksētu neapliekamo minimumu, kas attiektos uz ikvienu IIN maksātāju, arī turīgo slāni. Progresīvie kopumā atbalstīs izmaiņas, kas palielina iekasēto nodokļu apjomu, kā arī samazina ienākumu nevienlīdzību, tāpēc ir nepieciešams izvērtēt kompensējošus risinājumus. Nodokļi ir būtisks sabiedrības solidaritātes elements, un nodokļu palielinājums visturīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem ir visnotaļ pamatots. Progresīvo atbalstītajā scenārijā pamanāms nodokļu kāpums būtu iedzīvotājiem, kas pelna vismaz 5000 EUR mēnesī. Starp citu, šajā kategorijā ietilpst gan daudzas politiskas amatpersonas, gan kapitālsabiedrību valžu locekļi – sabiedrības daļa, kurai nodokļos ir jāmaksā vairāk.
Latvija un Igaunija patlaban ir Eiropā vienīgās valstis, kur nepastāv atsevišķs nodoklis, ko piemēro dividendēm. Nodokli par gūtajiem ienākumiem samaksā tikai pie peļņas sadales un tikai uzņēmuma pusē.
Tātad privātpersonas pusē par šādiem ienākumiem netiek samaksāts ne IIN, nedz arī sociālais nodoklis. Viens no veidiem, kā nodrošināt nodokļu samazinājumu mazajām algām, ir ieviest 10% dividenžu nodokli par to apmēru, kas pārsniedz 30 000 EUR gadā. Tātad par pirmajiem 30 000 EUR, kas izmaksāti dividendēs, joprojām nebūtu jāmaksā IIN, turpretī par apmēru, kas šo summu pārsniedz, likme būtu 10%.
Šāds risinājums ietekmētu tikai aptuveni četrus tūkstošus dividenžu saņēmēju, kas ir 14% no visiem dividenžu saņēmējiem, toties fiskālā ietekme būtu plus 50 miljoni EUR.[2] Šāda nodokļa struktūra arī nodrošinātu nepieciešamo progresivitāti, jo mazāko dividenžu saņēmējiem situācija nemainītos.
Valsts svarīgākajos plānošanas dokumentos, piemēram, Nacionālajā attīstības plānā, ir noteikti mērķi mazināt ienākumu nevienlīdzību, taču trūkst skaidri definētu pasākumu, kas vērsti uz šo mērķu sasniegšanu. Minētās izmaiņas būtu visspēcīgākais apliecinājums, ka valsts nopietni uztver lielo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā un veido politiku, kas to mērķtiecīgi samazina. Aprēķini rāda, ka Progresīvo atbalstītais scenārijs samazinātu Džini koeficientu par veselu procentpunktu (no 34,3% uz 33,3%)[3].
Arī neapliekamā minimuma celšana pensionāriem mazinātu nabadzības risku, kas šai sociālajai grupai ir visaugstākais. Tomēr korekti atzīmēt, ka lielākā ienākumu nevienlīdzība pastāv starp iedzīvotājiem darba tirgū un tiem, kas atrodas ārpus tā (pensionāri, pabalstu saņēmēji utt.). Tas nozīmē, ka vienpusējas izmaiņas IIN regulējumā nevienlīdzības izaicinājumus atrisināt nespēs. Tomēr reāli progresīva nodokļu sistēma būs ilgtermiņa risinājums, kas novērsīs būtisku ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā.
Jāuzsver, ka progresīva nodokļu sistēma nav tikai morāls jautājums par sabiedrības solidaritāti. Tikpat lielā mērā tas ir makroekonomisks arguments. Liela ienākumu nevienlīdzība kavē izaugsmi, jo turīgie iedzīvotāji savus ienākumus novirza dažādos uzkrājumu līdzekļos (nekustamajā īpašumā, akcijās, investīciju fondos utt.), nevis patēriņā. Šādi sabiedrībā kopumā krītas pieprasījuma līmenis.
Novirzot lielāku ienākumu daļu mazo/vidējo algu segmentā, tiks veicināts patēriņš, kas attiecīgi kāpinās pieprasījumu un tātad arī izaugsmi.
Viens no ierasti skaļākajiem argumentiem kontekstā ar izmaiņām IIN regulējumā saistās ar darbaspēka izmaksu konkurētspēju Baltijas reģionā. Ir saprotama darba devēju vēlme panākt lētāko darbaspēku visās ienākumu grupās, tomēr fiskālā ietekme šādam risinājumam būtu kosmiska. Tāpēc stratēģiski pareizāk ir koncentrēties uz to darbaspēka segmentu, kur ietekme būtu vislielākā un kur Latvija tiešām uzrāda lielākas izmaksas salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Tā ir atalgojuma kategorija līdz 2000 EUR.[4]
Progresīvo atbalstītajā scenārijā darba devēju izmaksas par darbinieku, kam atalgojums ir 1000 EUR mēnesī, samazinātos par 153 EUR. Izmaksas par darbiniekiem, kam tiek maksāta aptuveni vidējā alga valstī (1600 EUR), samazinātos par 120 EUR. Gan vienā, gan otrā segmentā Latvija ne tikai pietuvotos Baltijas kaimiņu izmaksu līmenim, bet pat kļūtu konkurētspējīgāka par tiem. Piemēram, nodokļu slogs 1600 EUR atalgojumam Latvijā trīs gados nokristu līdz 36,9%, Igaunijā – 36,6%, bet Lietuvā – 38,5% (jo augstāks procents, jo lielākas darbaspēka izmaksas).
Jā, lielo algu grupās Latvijas darbaspēks kļūtu relatīvi dārgāks, tomēr viena uzņēmuma ietvaros darba devēju izmaksas, visticamāk, kopumā samazinātos, ņemot vērā būtisko izmaksu kritumu mazo/vidējo algu segmentā. Turklāt augsto ienākumu guvēji ir darbinieki, par kuriem uzņēmumi parasti ir gatavi maksāt vairāk, jo šie speciālisti nodrošina ekspertīzi, kas uzlabo uzņēmuma produktivitāti un pelnītspēju.
Finanšu ministrijas sagatavotajā izvērtējumā ir iekļauti 15 dažādi izmaiņu scenāriji. Šo skaitu nevajadzētu uztvert kā mēģinājumu vilcināt politiskās sarunas, jo ne visiem scenārijiem ir reāls politisks atbalsts. Progresīvie atbalstīs pirmo scenāriju[5], kas izstrādāts saskaņā ar šajā rakstā minētajiem principiem. Tomēr, lai iedzīvotāji pēc iespējas labāk izprastu piedāvāto IIN regulējumu, aicinu arīdzan mediju pārstāvjus veikt tik svarīgo skaidrojošo darbu par potenciālajām izmaiņām Latvijas nodokļu sistēmā.
Piemēram, kā dažādās nodokļu likmes tiktu piemērotas personai, kas gadā nopelna 30 000 EUR (mēnesī 2500 EUR)? Fiksēts neapliekamais minimums paredzētu, ka pirmajiem 7440 EUR gadā IIN netiek piemērots vispār. Par ienākumiem no 7440 EUR līdz 9240 EUR gadā tiktu piemērota 19% likme, savukārt par ienākumiem no 9240 EUR līdz 20 000 EUR gadā – 26% likme. Visbeidzot, par ienākumiem no 20 000 EUR līdz 30 000 EUR gadā tiktu piemērota 29% likme. Tātad, lai saprastu šīs personas reālo jeb efektīvo likmi, minētās likmes jāvērtē kopā.
Pašreizējā sistēmā efektīvā likme, ko šāds strādājošais samaksā IIN, ir aptuveni 19%. Savukārt Progresīvo atbalstītajā scenārijā tā samazinātos līdz 18% jau pirmajā izmaiņu gadā, un trīs gadu periodā samazinātos vēl vairāk – līdz pat 17%. Pat neiedziļinoties nodokļu aprēķinu specifikā, tiek dots skaidrs vēstījums: iedzīvotāju ienākuma nodoklis samazināsies līdz pat 90% strādājošo.
Autors ir partijas Progresīvie Saeimas frakcijas vadītājs
[1] Norāde uz CSB statistiku par strādājošo skaitu dažādās ienākumu kategorijās: https://data.stat.gov.lv:443/sq/21940
[2] https://www.fm.gov.lv/lv/media/17640/download?attachment 98.lpp.
[3] https://www.fm.gov.lv/lv/media/17640/download?attachment 129. lpp.
[4] https://www.fm.gov.lv/lv/media/17640/download?attachment 30.-31.lpp.
[5] https://www.fm.gov.lv/lv/media/17640/download?attachment 63.lpp.
Pagaidām nav neviena komentāra