Tulkotāja Māra Poļakova saņem Literatūras gada balvu par baltkrievu prozas tulkojumu un stāsta, ko viņai nozīmē dzīvot ar ukraiņu un baltkrievu valodu
Māra atbrauc ar riteni, soma pilna grāmatām. Vēlāk sarunas laikā viņa rāda grāmatas kā lielus dārgumus: septiņām glauda vākus un stāsta ar mīlestību par katru, ko gribas iztulkot latviešu valodā. Latvijas Kultūrkapitāla fondā jau iesniegts Ļubas Jakimčukas dzejas krājums Donbasa aprikozes, bet Punctum vēlas izdot Ostapa Slivinska Kara vārdnīcu ar šodienai raksturīgajām nozīmēm. Top arī Oksanas Zabužko Pamesto noslēpumu muzejs, ar ko Mārai iet ļoti grūti, jo autore ir «mežonīgi sarežģīta».
Tikko Māra Poļakova saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu. No baltkrievu valodas iztulkotā Viktara Marcinoviča Mova tika atzīta par pagājušā gada izcilāko tulkojumu. Nomināciju saņēma arī ukraiņu dzejas «rokstāra» Serhija Žadana krājums Harkivas Dinamo, kur Māra bija viena no tulkotājām.
Mēs sarunājāmies par to, kāpēc viņai šķiet svarīgi tulkot ukraiņu un baltkrievu autoru darbus un vai tulkotājs ir arī daļa no cīņas par vērtībām un taisnību.
Vai valodu var nozagt?
Protams, var. Latvijai blakus ir Baltkrievija ar faktiski nozagtu baltkrievu valodu. Ja paskatāmies datus ar cilvēkiem, kuri par savu valodu Baltkrievijā uzskata baltkrievu valodu, divdesmit gados ir palikuši mazi anklāviņi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.