Labklājība pieaug, savstarpējā uzticība samazinās – kāpēc?

Nesen iznākušajā Edelman Uzticēšanās barometra pētījumā, kas veikts 28 pasaules valstīs (32 000 respondentu), iezīmējas tendence, kas ir raksturīga jau vairākas desmitgades, proti – attīstīto Rietumu demokrātisko valstu iedzīvotāji aizvien mazāk uzticas savām valdībām, nevalstiskajām organizācijām un medijiem. Uzticēšanās līmenis sabiedrībā ir svarīgs gan kā ekonomiskās izaugsmes indikators, gan arī kā labbūtības un pat mentālās veselības priekšnoteikums. Savukārt viens no neuzticēšanās būtiskākajiem blakus efektiem ir sabiedrības polarizēšanās.

Piemēram, barometra dati atklāj, ka tikai 30% respondentu palīdzētu tiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir būtiskas viedokļu atšķirības svarīgos jautājumos. Tikai 20% respondentu nebūtu iebildumu dzīvot līdzās šādiem cilvēkiem vai strādāt vienā darbavietā.

Kāpēc salīdzinoši pārtikušas mūsdienu sabiedrības nonāk līdz šķietami destruktīvai savstarpējai attieksmei?

Lai šo fenomenu izprastu, ir vērts ieskatīties dažādu Rietumu un Austrumu sabiedrību vērtību un paradumu, tai skaitā biznesa ētikas un attiecību veidošanas vēsturē, ko esmu pētījusi vairāku gadu garumā.

Ekonomisti un sociologi jau pagājušā gadsimta vidū definēja jaunu kapitāla veidu – sociālo kapitālu. Vienkāršojot – tas ir ieguvums no sociālajām attiecībām, starppersonu kontaktiem un ieguvumiem no tā. Sociālais kapitāls ir pielīdzināms klasiskajiem kapitāla veidiem  – finanšu kapitālam, darbam, zemei un cilvēkkapitālam. Līdzīgi kā ar pārējiem kapitāla veidiem – ieguldījumi sociālajā kapitālā (laiks, ko pavadāt, būvējot un uzturot savus kontaktus) dod dividendes (šajā gadījumā ātrāku piekļuvi asimetriskai informācijai), paver plašākas nodarbinātības iespējas, vairo ietekmi un varu, kā arī vienkārši uzlabo garastāvokli (ja pavadāt laiku ar labiem draugiem). Un viena no svarīgākajām sociālā kapitāla sastāvdaļām ir uzticēšanās. Tā vienlaikus ir kritiska un ļoti trausla parādība – uzticēšanās ir pamats jebkurām jēgpilnām attiecībām, gan privātām, gan profesionālām, un to ir ļoti viegli sagraut, bet grūti uzbūvēt.

Mūsdienu Rietumu pasaules uzskati un pamatpieņēmumi lielā mērā balstās uz racionālu pieeju likumsakarību izzināšanai, kas ir iesakņojusies sabiedrībā no Apgaismības laikmeta. Reliģiozu, maģisku un iracionālu pieeju dzīvei pamazām ir izkonkurējusi zinātne. Piemēram, lielākā daļa iedzīvotāju skatās un uzticas laika prognozēm, nevis lūdz Dievu vai upurē tam dzīvniekus, lai tas atnestu lietu un labu ražu.

Modernās demokrātijas balstās uz Džona Loka un Tomasa Hobsa uzbūvēto liberālo filozofijas doktrīnu, kuras pamatā ir uzskats, ka cilvēks piedzimst ar tiesībām, nevis pienākumiem. Svarīgākās tiesības ir tiesības dzīvot. Cilvēktiesības ir visu demokrātisko valstu ideoloģijas stūrakmens. Viss, kas ierobežo cilvēktiesības, tiek uzskatīts par demokrātijas apdraudējumu. Savukārt pienākumi ir tikai tiesību atvasinājums, un tie ir nepieciešami tikai tiktāl, lai nodrošinātu indivīdu tiesības.

Nedaudz vienkāršojot, Rietumu pasaulē prevalē uzskats, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kas sastāv no izolētiem indivīdiem, kas piedzimst ar pašsaprotamām tiesībām izpaust savu individualitāti tik tālu, cik tā neapdraud citu cilvēku individuālās tiesības. Tātad vienīgais pienākums, kas izriet no tiesībām, ir neapdraudēt citu tiesības. Šāds pieņēmums kopā ar racionālo pieeju pasaules izzināšanai un zinātnes metodēm un no tā izrietošs uzskats, ka pasauli var izmērīt un izzināt ar prātu, bija tas priekšnoteikums un pasaules uztveres konteksts, kurā savus darbus radīja utilitārisma koncepcijas pamatlicējs filozofs Jeremy Bentham un vēlāk tālāk to attīstīja zinātnieks Džons Stjuarts Mills. Utilitāristiskā pieeja ētikai postulē, ka darbību kā tādu nevar vērtēt par labu vai sliktu, bet gan var novērot tikai darbības iznākumu – vai nu tas palīdz sasniegt galamērķi (utilitāristi uzskatīja, ka galamērķis jebkuram indivīdam ir laimes maksimizēšana), vai arī nē. Proti, šāda pieeja paredzēja, ka labie darbi jādara tad, ja mēs kaut ko labu saņemsim pretī. Ļoti racionāla un loģiska pieeja, pēc kuras arī mūsdienās vadās daļa no cilvēkiem. Šāda pieeja ir atbilstoša Rietumos valdošām individuālistiskām vērtībām, katrs domā par savu personisko labbūtību un, ja katrs atsevišķi būs laimīgs, arī visa sabiedrība beigās būs ieguvēja. Un atkal nonākam pie indivīdu tiesībām – katram ir tiesības būt laimīgam tik tālu, kamēr tas neapdraud citu tiesības. Šķiet loģiski, vai ne?

Vienlaikus Austrumu filozofija, piemēram, konfuciānisms, prioritizē pienākumus, nevis tiesības, jo pamatpieņēmums par funkcionējošu sabiedrību šeit ir atšķirīgs no rietumu skatījuma, proti, cilvēks primāri tiek uzskatīts par neatņemamu sabiedrisko attiecību sastāvdaļu. Cilvēki piedzimst ar pienākumiem citam pret citu. Cilvēks nevar būt laimīgs izolācijā no citiem – svarīgākie tikumi, kurus izceļ konfuciānisms, ir labsirdība un bērnu cieņa pret vecākiem, šos tikumus nav iespējams “praktizēt” vienatnē.

Senie grieķi, kas tiek uzskatīti par Rietumu civilizācijas pamatlicējiem, pamatoti uzskatīja, ka cilvēka laime ir sasniedzama kā blakusprodukts tikumiskai dzīvei. Laime viņiem nebija galamērķis (kā tas ir daudziem mūsdienu cilvēkiem), bet gan dabisks iznākums cilvēka dzīvei, kas ir veltīta citiem – savas kopienas kalpošanai. Senajā Grieķijā radās tikuma ētikas koncepts, kurš mūsdienās piedzīvo savu renesansi un tiek pielietots biznesa ētikā. Proti, tikuma ētika (Virtue Ethics) paredz, ka cilvēks darīs labu nevis tāpēc, ka tā ir jādara, jo kāds ir teicis, ka tā jādara, nevis tāpēc, lai gūtu kādu labumu sev (pabarotu savu ego vai saņemtu kādu materiālu labumu), bet gan tāpēc, ka būt labam ir dabiski un atbilstoši viņa personībai. Šāds cilvēks dara labus darbus, neapzinoties un neanalizējot to sekas, tas notiek dabiski, tāpat kā mēs parasti neaizdomājamies, mazgājot rokas pirms maltītes, jo tas ir ieradums, ko darām automātiski. Protams, ieradumi nerodas paši no sevis, tie tiek ieaudzināti. Tāpēc Senajā Grieķijā pievērsa lielu uzmanību pilsoņu audzināšanai, lai tikumiskā uzvedība tiem būtu dabiska, automātiska, lai tā būtu daļa no viņu personības. Lai gan Senajā Grieķijā nav liecību par uzticēšanās barometra pētījumiem, pieņemu, ka uzticēšanās līmenis pilsoņu starpā tur bija ļoti augsts, kas ļāva uzbūvēt vērienīgu civilizāciju, kuras augļi ir nonākuši arī līdz mums.

Kādi trūkumi ir utilitārai pieejai, kur tiesības vērtē augstāk par pienākumiem, kāpēc tā nevairo uzticēšanās līmeni?

Pieņemu, ka utilitārisma filozofi, tāpat kā klasiskie ekonomisti, nav pētījuši eksperimentālo psiholoģiju un neirozinātni, kas pierāda spoguļu neironu esamību mūsu smadzenēs, kas ir atbildīgi par empātiju, kā arī “neracionālo” altruismu un tiekšanos pēc jēgas un taisnīguma meklējumiem, kas lielākajai daļai cilvēku dominē pār “racionāliem” lēmumiem un izvēlēm. Cilvēki ir evolucionējuši, dzīvojot kopienās, tas ir bijis vienīgais veids, lai izdzīvotu vairāku gadu tūkstošu garumā. Apgaismības laikmets un tam sekojusī zinātniskā revolūcija no sākuma lēnām, bet pēc tam ar pieaugošu ātrumu, kas līdzinās ģeometriskajai progresijai, ir mainījuši cilvēku paradumus. Individuālistiskās sabiedrības un tajās valdošās liberālās demokrātijas vērtības, no vienas puses, ir palīdzējušas panākt būtisku progresu un ekonomisko izaugsmi Rietumu sabiedrībās, bet pašlaik tās pašas vērtības, kas palīdzēja būvēt labklājību – indivīdu tiesības kā primārā vērtība, kas nesakņojas pienākumos vai no bērnības ieaudzinātajos tikumos -, sāk šo pašu uzbūvēto labklājību graut caur sabiedrības polarizēšanos un savstarpējās uzticēšanās neesamību. Uz tiesībām, nevis pienākumiem būvētās vērtības var darboties tikai ļoti apzinīgās vai arī homogēnās sabiedrībās. Jo atšķirīgākas tautības vai etniskās grupas, kā arī sociālekonomiskie slāņi un izglītības līmenis, jo vairāk problēmu rodas, kad katrs domā tikai par savām tiesībām un grib vairot savu personisko labumu.

Senāk, kad reliģija noteica sabiedrībā valdošās vērtības, panākt savstarpējo uzticēšanos bija salīdzinoši vieglāk nekā mūsdienās. Ja nav vienojošā elementa, bet ir pārliecība, ka visa pamatā ir indivīda tiesības, izvairīties no konfliktiem kļūs aizvien grūtāk.

Domājot par risinājumu, jāņem vērā, ka uzticības kā sabiedrību vienojoša elementa rašanās un pastāvēšana ir ļoti sarežģīts, no vairākiem savstarpēji saistītiem faktoriem atkarīgs, ilgtermiņa process. Lūk, tikai daži pamatnosacījumi, kas veicina savstarpējas uzticēšanās veidošanos:

caurspīdīgums un atbildība ikvienā jomā,

vienlīdzīga attieksme,

taisnīgums un godīgums,

integritāte un ētiska uzvedība,

privātuma ievērošana,

empātija pret citu pieredzi,

izglītība.

Mūsu katra individuālā un vienlaikus arī kopīgā izpratne par šiem jēdzieniem veido sabiedrības pamatu, kas rezultējas mūsu attieksmē citam pret citu, pret iestādēm, valsts vadību un tāpat arī pretējā virzienā. Neaizmirstot, ka mums bez individuālām tiesībām dzīvot ir arī pienākumi citam pret citu, pret sabiedrību un, jā, arī pret valsti.

 

Autore ir Latvjas Universitātes asociētā profesore, vadības līmeņa pesonālatlases eksperte un AIMS Latvia vadītāja