Seriāls Dumpis — stagnējošas sistēmas gremdējošais enkurs
Kinovēsturē slavenāko stāstu par dumpi uz kuģa veidojis Rīgā dzimušais režisors un teorētiķis Sergejs Eizenšteins. Viņa Bruņukuģis Potjomkins (1925) bija boļševiku režīmam vismaz sākotnēji ticoša režisora propagandas vēstījums, kas cildināja revolucionāru kustību un carismu portretēja kā necilvēcisku sistēmu.
Savukārt Andreja Ēķa seriāls Dumpis — par PSRS stagnāciju Brežņeva laikā septiņdesmitajos — uzskatāmi parāda, ka režīms, kas savulaik bārstījās ar skaļiem saukļiem, sludinot cara impērijas beigas, patiesībā nav mainījies, varbūt palicis vēl ciniskāks. Te arī liekams punkts atkāpei par Eizenšteinu — septiņas sērijas garais Dumpis (kas tiks izrādīts divās daļās pa trim ar pusi sērijām) turpina eposa formāta stāstniecību, ko savos darbos parasti piekopj režisors Andrejs Ēķis. Seriāls formas ziņā, protams, ir tuvāks Holivudas dižpārdokļiem nekā Eizenšteina skrupulozitātei, turklāt montāža Ēķa kinodarbā rada iespaidu, ka seriāls brīžiem sadiegts kopā neīstajās vietās.
Taču ko vēl ir vērts gaidīt no Dumpja, kas, izrādās, ir patiesos notikumos balstīts stāsts?
Naivs vai ignorants?
Stāsta centrā ir jauns ideālists — krievu kapteinis Valērijs Špagins, kuru nosūta dienēt uz Baltijas jūrā esošās flotes flagmani Storoževoj jeb latviski Modrais. Viņš jau agrāk saniknojis hierarhijā augstākus priekšniekus, savos ziņojumos aprakstot netaisnības sistēmā, taču Špagins tiek iecelts par kuģa kapteiņa vietnieku politiskajā darbā jeb «zampoļitu».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.