Izrāde Sapņu tulkotāju sekta kā Jaunā Rīgas teātra pašportrets
Rakstīt par izrādi, ar kuru Jaunā Rīgas teātra mākslinieki atgriežas vēsturiskās ēkas jaunajā veidolā, ir tikpat kā mēģināt pāris lapiņās ietilpināt Dziesmusvētku sajūtas. Pats galvenais ir svētki. Tajos valda jūtu mulsums, kas radies no atmiņām un tradīcijām, apjukuma un pārsteiguma, pieķeršanās, aizkustinājuma un vēl daudzām, vārdā nenosaucamām emocijām. Iedūra sirdī, kad nācās paiet garām durvīm, pa kurām savulaik ir ienākts trijos lieliskos teātros. Krampjaini pieķēros kāpnēm ar greznajām margām, kas bija turpat un tās pašas. Vēl jāpierod, jāatrod svarīgas pieturzīmes un jāspēj atvadīties no tā, kas vairs ir tikai pagātne. Kā otrā stāva foajē ar kolonnām un atmiņā iegravēto Māras Ķimeles izrādi Mēnesis uz laukiem.
Sapņu tulkotāju sektas iestudējums ir tikai daļa no atkalredzēšanās pārdzīvojuma un tramīgā jautājuma — vai iespējams vēlreiz iekāpt upē, kas reiz bijusi tik ļoti nozīmīga, ja mainījušies krasti, straume un arī kāpēji?
Kā pie greznajām margām pieķeros pie režisora Alvja Hermaņa teātrim raksturīgā un uzreiz atpazīstamā — pie vēstījuma. Serbu rakstnieka Milorada Paviča leksikonromāns Hazāru vārdnīca sniedz lielu izpratnes brīvību. Tas patiešām sarakstīts kā leksikons, kuru veido šķietami nesaistīti stāsti, varoņi, ko iespējams ieraudzīt triju reliģiju — kristietības, islāma un jūdaisma — interpretācijā, turklāt divās versijās — sievišķajā un vīrišķajā. Autors norāda, ka lasīšana iespējama, atverot grāmatu jebkurā vietā, jebkas ir sasaistāms ar jebko, stāstījumam nav ne sākuma, ne beigu un katra metafora var tikt atšifrēta kā vien lasītājam tīk. Viss ir līdzvērtīgi nozīmīgs un vienādi zūdīgs.
Vēstījumu sāk un nobeidz pats Alvis Hermanis — dramatizējuma autors, horeogrāfs un kostīmu mākslinieks, kā norādīts izrādes programmas grāmatiņā. Viņš pirmais uznāk uz tukšās skatuves un, paraudzījies zālē, apsēžas — kā viens starp daudziem līdzīgajiem. Tad nāk Elita Kļaviņa, vienīgā aktrise, kas strādā Jaunajā Rīgas teātrī kopš tā pirmās izrādes Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Cits aiz cita nāk aktieri un izklīst skatuves melnajā plašumā. Visi ir viens. Tas ir pirmais un, iespējams, pats svarīgākais, pašcieņas pilnais šā teātra vēstījums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.