Latvijas vēsturē reta ir tāda politiska runa, kuru klausoties, vajag aizturēt elpu un tad arī asaras, bet ar gadu distanci viss sacītais kļūst arvien svarīgāks. Šādu runu teica prezidente Vaira Vīķe-Freiberga NATO samitā Prāgā, kad Latvija saņēma vēsturisko uzaicinājumu pievienoties aliansei.
Vēlreiz šo runu uzmeklēju, jo šonedēļ aprit 20 gadi, kopš esam NATO. «Mēs gribam būvēt savu nākotni uz politiskās skaidrības akmens, nevis neizlēmības plūstošajām smiltīm», jo vēsture ir latviešus pārbaudījusi ar uguni, ciešanām un netaisnību, tāpēc tauta «zina brīvības vērtību» un ir gatava to aizstāvēt, sacīja prezidente.
Klausos un domāju — bet ko Prāgā būtu teicis prezidents Gorbunovs vai prezidents Pauls, ja viņi 1999. gadā būtu ievēlēti? Vai mēs vispār tiktu līdz Prāgai ar tādu politisko vadību kā premjerministrs Krištopans, kurš filozofēja par finlandizāciju, bet pelēkais kardināls Lembergs biedēja, ka dalība NATO padarīs mūs par teroristu mērķi? Kādi murgi!
Kamēr ziņas no Ukrainas frontes ik dienu atgādina, cik baisa ir politisko kļūdu cena, ir laiks atskatīties, kā mums izdevās nokļūt drošībā zem 5. panta lietussarga. Tā bija gandrīz vai neiespējamā misija — nebija ne viegli, ne vienkārši savest kārtībā valsti un armiju pēc 50 padomju bardaka gadiem. Tomēr to paveicām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.