Broņislavai Martuževai šogad 100. Viņas dzejā kā dienasgrāmatā zinātājs var sastapt ne tikai cilvēkus, bet arī ieraudzīt Latvijas vēsturi, tajā skaitā mežabrāļu laiku
Broņislavai Martuževai bija 22 gadi, kad viņa 1947. gada 11. janvārī rakstīja vēlāk tik slavenās dziesmas vārdus: «Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs? Prieka brīdi, garām laistu, tās vairs neatsauks.» Izrādās, šis dzejolis veltīts mežabrālim Jānim Klucim.
Kādreiz daudzās mājās dziedāja skaisti smeldzīgo dziesmu par jaunību, kas neatnāks, tāpēc «līksmosim, līksmosim, kamēr ataust rīts, atkal jaunu rūpju dienu atnesdams sev līdz»! Vārdu un mūzikas autoru neviens nemeklēja, vēlāk domāja, ka to sacerējis Eduards Rozenštrauhs. Martuževas fonda Rakstītāja vadītāja Anna Egliena stāsta, ka dziesma «izgāja pa Latviju, to iznēsāja mežabrāļi, nezinādami, ka Broņislava ir gan vārdu, gan melodijas autore». Dziesma folklorizējās, skanēja no mutes mutē, tāpat kā daudzi viņas dzejoļi.
Broņislava tobrīd jau slēpās pagrīdes bunkurā savās Lubānas Lazdiņu mājās, jo bija saņēmusi brīdinājumu, ka padomju vara viņu ierakstījusi meklējamo un apcietināmo sarakstā par sadarbību ar nacionālajiem partizāniem un brīvdomīgu izrunāšanos.
Būdama slima ar tuberkulozi, Broņislava brāļa izraktajā bunkurā pavadīja piecus gadus, bet vēlāk piecus gadus ieslodzījumā Krievijā kā padomju varas ienaidniece. Dzeja viņai bija kā savas dzīves notikumu un sastapto cilvēku hronika. Ar platonisku mīlu, sāpēm un pāri visam Latvijas mīlestību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.