Dokumentālista spogulis — filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks
Piezīmēs pēc filmas noskatīšanās esmu ierakstījusi, ka šie ir atmiņu attēli. Dokumentālista, kinooperatora Jura Podnieka (1950—1992) un viņa laikabiedru filmētās liecības, piemēram, no 1991. gada notikumiem Viļņā un Rīgā, ir kļuvušas par kolektīvām atmiņām arī tiem, kas notikumos paši nebija klāt vai tolaik bija pārāk jauni. Un dokumentālistu «sūtībā» savā ziņā nekas nav mainījies — saņemot Oskaru par filmu 20 dienas Mariupolē, Harkivā dzimušais žurnālists Mstislavs Černovs tā arī sacīja: «kino veido atmiņas, bet atmiņas veido vēsturi».
Antras Cilinskas un Annas Vidulejas četrus gadus tapusī filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks ir iespaidīgs arhīvu, personisku filmējumu un Jura Podnieka dienasgrāmatu fragmentu kopums, kas runā vēl par kādu neatsveramu dokumentālā kino komponenti: ētiku un misijas apziņu. Nē, nepārprotiet, filmā par šīm cēlajām vērtībām netiek runāts abstrakti un ar patosu! Skatītājs redz, kā jauns cilvēks pakāpeniski pats līdz tām nonāk, saskaroties ar notikumiem, ko piespēlē laiks un dzīve konkrētā valstī.
Personība
Filmu virza Jura Podnieka dienasgrāmatas, aizkadrā tās lasa aktieris Egons Dombrovskis. Vēstījums nav gluži hronoloģisks, jo stāstu ik pa brīdim caurvij veci televīzijas kadri no operācijas Kurzemē — 1992. gada jūnijā pēc ieniršanas Zvirgzdu ezerā Podnieks pazuda, viņu meklēja vairākas dienas, līdz atrada mirstīgās atliekas un cerības uz brīnumu izzuda. Dokumentālists noslīka 41 gada vecumā.
Dienasgrāmatu fragmenti atklāj daudz privātu detaļu: ģimenes stāstu un darbu Rīgas kinostudijā, kur viņu iekārto tēvs, pazīstamais padomjlaika diktors Boriss Podnieks. Nonākšana kinovidē, kā uzskatīja Podnieks, viņu jaunībā paglāba no iekulšanās nepatikšanās (kļūšanas par bandas līderi, kā puspajokam atstāstīts kādā citātā). Taču arī šajās Podnieka pārdomās saklausāms vairāk nekā tikai ikdienišķu norišu vērojums: viņa dienasgrāmatās rakstītais atklāj spēju saskatīt plašāku procesu kopsakarības un apzināties sevi kā daļu no notiekošā. Šī tonalitāte īpaši ieskanas liecībās, kas rakstītas, filmējot Vai viegli būt jaunam? (1986), un notikumos, kas sekoja turpmākajos gados: nonākšana padomju drošības dienestu redzeslokā un kolēģu Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes nāve 1991. gada barikāžu laikā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.