Notiekošais Mūzikas akadēmijā (MA) trāpa vienā no vājākajiem punktiem Latvijas sabiedriskajā diskusijā – pieņemot, ka nokaitēto un bieži vien agresīvo viedokļu eksponēšanu vispār var nosaukt par “diskusiju”: tā ir attieksme pret sievieti jeb, izmantojot daudziem jau par lamuvārdu kļuvušo un labprāt ironiski, smīkņājoši pielietoto starptautisko terminu, “feminisms”. Vai vēl joprojām kāds domā, ka tā ir nejaušība, ka seksuālā uzmākšanās MA ir skārusi tikai studentes?
Uzkrītošas ir divas tipiskas pozīcijas, un abas pārstāv ne tikai vīrieši: pirmkārt, lai nu kur, bet Latvijā jau nu gan nav problēmu ar cieņu pret sievieti. Vēl jo vairāk, tā ir bezmaz vienīgā problēma, kuras Latvijā nav, jo latvieši lepojas ar savām skaistajām tautietēm, apbrīno viņu spēku un tikumu, un, ja kāds par to vēl šaubās, lai palasa tautasdziesmas.
Otra tipiska pozīcija ir pavisam eksistenciālu sieviešu tiesību demonizēšana un nostāšanās pret tām, kā tas sāpīgi asi izpaudās pietiekoši lielā daļā sabiedrības, meklējot visa veida pretargumentus pret Stambulas konvenciju, lai gan tās mērķis ir ne vairāk, ne mazāk kā aizsargāt sievieti no vardarbības arī ģimenē. Iespējas pārbaudīt faktus, cik izplatīta Eiropā un arī Latvijā ir vardarbība ģimenē un attiecībās, ir pietiekošas un katram pieejamas. Taču mēs, kā zināms, dzīvojam post factum laikmetā, un faktus taču var aizvietot ar saviem personīgajiem uzskatiem, pārliecībām un aizspriedumiem, tā pārprotot domāšanu “ar savu galvu”, kura ir ļoti nākusi modē.
Fonā šiem abiem pasaules uzskatiem klusi, bet pietiekami izteiksmīgi virmo īsta nepatika pret feministēm pašām, tie ir skaļi neizrunāti dažāda veida aizspriedumi un projekcijas, kuru ietvaros vairāk vai mazāk aktīvi figurē arī dabisko ģimeņu frakcija ar savu postulātu par dabas noteiktajiem pienākumiem sievietei.
Šīs pozīcijas diemžēl deformē realitāti, jo izvairās uz to paskatīties objektīvi un padziļināti, ārpus savas personīgās pieredzes vai savā sociālajā vidē apgūtajām normām. Ir neizprotami, kādēļ šo pārliecību paudēji vispār izsakās par feminisma tēmām, ja vieniem šķiet, ka problēmas vienkārši nav, kamēr otri ir pārliecināti, ka iestāšanās par jebkādām sieviešu tiesībām ir tikai viena no nepārskatāmi daudzajām kreisās ideoloģijas blakusparādībām, slimīgs piedēklis, un patiesā problēmas sakne slēpjas marksismā.
Tā nu centrāli svarīga dialoga vietā par to, kā mums tagad un nākotnē apieties citam ar citu, kā beidzot konsekventi aizstāvēt fiziski un tiesiski vājākos, kuriem tas patiešām ir nepieciešams, un tāpat arī, kā atbildīgi izmantot savu ietekmi vai varu, sabiedrisko telpu ir pārņemis kultūrcīņai tuvs, polarizējošs konflikts, kura centrā, šķiet, ir nevis cietušās jaunās sievietes, bet gan niknums pašiem par savu bezspēcību.
Jo morāli atbildīga par radušos situāciju ir sabiedrība kopumā, nevis tikai viens rektors, un augsne tam ir vispārpieņemtās normas un hierarhijas, kā arī feminisma ideju katastrofāli zemā reputācija Latvijā. Kopumā apstākļi, kuros attiecīgie mācībspēki jutās droši un varēja turpināt savas uzmākšanās prakses.
Arī visur citur Eiropā pēdējo gadu laikā klajā nāk fakti, kuri ir grūti izturami. Piemēram, bijušajam Minhenes Mūzikas augstskolas prezidentam profesoram Zigrīdam Mauzeram (Siegfried Mauser) pirms dažiem gadiem tika piespriests divu gadu cietumsods par izvarošanu sevis vadītajā institūtā, un šīs pašas augstkolas kompozīcijas nodaļā risinājās dramatiski seksuālas izmantošanas gadījumi, kuri tika plaši atspoguļoti žurnālā Der Spiegel un sabiedrībā kopumā. Arī mana darbavieta, Hamburgas Mūzikas un teātra augstkola, vēl līdz pat nesenai pagātnei pilnīgi noteikti nav bijis ideāls mākslas templis, un nav nekāda pamata domāt, ka šī tēma neskar daudzas citas mūzikas izglītības institūcijas.
Taču laiki mainās, un atpakaļceļa uz skaisto fasādi, kurā ne feminisms, ne citas traucējošas tēmas neiejaucas vēlamajos priekšstatos par sevi, vairs nav. Nākamajai studentu paaudzei vairs neliksies “normāli” vakaros pārdomāt stratēģijas, kā lai izvairās no profesora X pieskārieniem, profesora Y intīmām īsziņām vai kāda cita pasniedzēja seksuāla satura manipulācijām. Tā būs pagātne, kuru jau tagad ir pienācis laiks revidēt – ar traģiskām sekām iesaistītajām personām. Tam nebija jānonāk tik tālu.
Autore ir profesore Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā
Pagaidām nav neviena komentāra