Informācijas vide formē cilvēku viedokļus, viedokļi – attieksmi, bet attieksme mudina uz rīcību. Līdz ar to ir svarīgi pievērst uzmanību tieši Latvijas otrās lielākās pilsētas Daugavpils mediju videi. Par Daugavpili ir runāts daudz un dikti, tomēr bieži diskusijās iztrūkst vietējo mediju nozīmīguma apspriešanas. Ko cilvēki Daugavpilī uzskata par labu ziņu avotu? Kam viņi uzticas? Un kā pašvaldība ir padarījusi vietējos medijus par daļu no pašvaldības struktūrām? Daugavpilī divi populārākie vietējie interneta portāli ir Grani.lv un Gorod.lv. Lai atrastu tajos kritiku par pašvaldības lēmumiem vai arī, piemēram, ziņas par karu Ukrainā, būs jāpiepūlas. Ir pierādījumi un pamats domāt, ka tie kalpo par vietvaras propagandas instrumentu, nevis objektīvas informācijas nesējiem. Šajā stāstā ir viens izņēmums – Daugavpils neatkarīgais medijs Chayka.lv.
Jā, par šo pilsētu varam izvairīties domāt, paliekot pie aizspriedumiem un saucot Daugavpili par “norakstāmu” pilsētu. Tomēr vienmēr ir jāatceras par valsts drošības faktoru, kas, ignorējot šīs pilsētas eksistenci, netiks stiprināts. Kāpēc ikkatram no mums ir vērts zināt, kas patiesi notiek ar Daugavpils medijiem?
Izvēle starp satura neatkarību un izdzīvošanu
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Elīna Lange-Ionatamišvili pauž, ka galvenās problēmas, kas skar Daugavpils medijus kopumā, ir satura nepiemērotība vietējo iedzīvotāju pieprasījumam, redakcionālās neatkarības trūkums. Ir arī pārāk ierobežots reklāmas tirgus – tas neļauj medijiem nodrošināt pietiekamus ienākumus, kas var ietekmēt gan žurnālistikas kvalitāti, gan redakcionālo neatkarību
“Vietējo mediju vide ir neatbilstoša iedzīvotāju vajadzībām tādā ziņā, ka mediju vide ir salīdzinoši neliela. Tā nespēj nosegt visu to tēmu loku, kas iedzīvotājus interesē. Droši vien problēma ir arī ar valodu, jo ir pētījumi, kas parāda, ka latviski runājošie cilvēki var lasīt vai klausīties saturu krieviski, bet viņiem joprojām ir nepieciešamība patērēt lokāla rakstura ziņas dzimtajā latviešu valodā. Arī šajā jomā piedāvājums nav pietiekams,” pauž informācijas vides pētniece.
Lange-Ionatamišvili uzsver neatkarības trūkumu lielā daļā Daugavpils mediju: “Daudz publiskajā telpā tiek apspriests, kādā līmenī ir Daugavpils ziņu portālu redakcionālā neatkarība. Vietvarai ir liela ietekme uz šiem medijiem, kas, protams, arī ir satraucošs signāls, jo redakcionālā neatkarība ir svarīgākais faktors, lai sniegtu objektīvu un pilnvērtīgu informāciju.”
Viņa arī saredz lielu saistību starp problēmām ar neatkarību un mazo reklāmas tirgu, kas neļauj vietējiem medijiem kvalitatīvi darboties: “Milzīga problēma ir arī mediju tirgus, reklāmas tirgus. Šis tirgus bieži neļauj medijiem nodrošināt redakcionālo neatkarību. Piemēram, Chayka Daugavpilī pārsvarā izdzīvo, pateicoties ārvalstu donoru naudai. Šāda situācija paaugstina ietekmes iespējas un objektivitātes apdraudējuma risku. Mediji var kļūt atkarīgi no konkrētiem reklāmdevējiem vai sadarbības partneriem.”
Kā ir būt vienīgajam neatkarīgajam medijam pilsētā?
Inna Plavoka ir Daugavpils vienīgā neatkarīgā medija Chayka galvenā redaktore. Chayka pastāv jau vairāk nekā piecus gadus – mainoties Daugavpils vadībai, katrs pilsētas mērs ir aicinājis Innu uz sarunām, lai piedāvātu sadarbību ar pašvaldību. Tas pārkāpj žurnālistu ētikas kodeksu un žurnālistikas fundamentālo būtību – neatkarīgi un objektīvi informēt sabiedrību. Chayka galvenā redaktore situāciju ar Daugavpils medijiem raksturo kā ļoti skumju: “Gandrīz visi vietējie mediji vēsta tā, ka vienmēr izceļ pašvaldības darbu labā gaismā. Runāju tieši par Grani un Gorod. Ja analizējam šo “mediju” saturu, pašvaldība tur vienmēr izskatīsies laba un skaista. Netiek ievēroti žurnālistikas pamatprincipi – neatceros, kad pēdējo reizi bija tādi raksti, kuros atrodama viedokļu daudzveidība un objektivitāte.”
Inna Plavoka vairāk skaidro Daugavpils mediju satura īpatnības: “Neatceros, kad pēdējo reizi bija raksti, kuros bija iespēja apvainotajam izteikt savu pozīciju. Piemēram, ja ir raksts, ka pašvaldība pārtrauc darbu ar kādu uzņēmumu, jo netiek pildīti līguma nosacījumi, nekad nedos vārdu pašam uzņēmumam, lai paustu savu redzējumu. Netiek pārstāvēta viedokļu daudzveidība. Un vēl viens piemērs – kad Daugavpilī bija skandāls par izstādi Marka Rotko centrā. Rakstā tika ievietots [pilsētas mēra Andreja] Elksniņa viedoklis un iedzīvotāju viedoklis, kurus neapmierināja izstāde. Viens no tiem bija Daugavpils domes jurista mammas viedoklis.”
“Pagaidām viss aprobežojas ar nejaukiem un aizvainojošiem komentāriem sociālajos medijos, šantāžas īsti nav,” Inna atzīst, vaicāta par politisko spiedienu. “Mūsu galvenā vērtība – saņemt informāciju pēc iespējas operatīvāk, nodot to pilsētas iedzīvotājiem. Ar Daugavpils pašvaldību tā ir ļoti liela problēma. Vai nu viņi aicina piedalīties preses konferencē, vai prasa sūtīt jautājumus rakstiskā veidā. Departamentu vadītāji bieži pajautā, vai sazvanīšanās ir saskaņota ar pilsētas mēru. Preses konferencē Elksniņš mēdz iesmiet, riebīgi jokot tā, ka vēlāk vajag ilgāku laiku, lai atgūtos,” stāsta žurnāliste.
Daugavpils ir pilsēta, par kuru rūpi jātur ikvienam
Sanita Jemberga ir Re:Baltica pētnieciskās žurnālistikas centra redaktore, kurai rūp Daugavpils problēmas. ”Daugavpils ir mūsu otrā lielākā pilsēta, tā ir pilsēta, kuru lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju neizprot, jo tā nav līdzīga valsts lielākajai daļai. Ja mēs atstājam šo pilsētu esošās varas rokās, vienalga, kura mēra varas laikā, tad nav ne mazāko cerību, ka vietējie cilvēki uzzinās, kas patiesi viņu pašvaldībā notiek. Viņi tikai redzēs, ka viss ir forši – re, kur jauna eglīte, re, kur jauni tramvaji, vienalga, cik tie maksā, jo tur nebūs mediju, kas pajautātu, cik daudz tramvaji izmaksāja un cik daudz tika pārmaksāts,” saka Re:Baltica redaktore un uzsver, ka Daugavpils ir pilsēta, kurai vajadzētu rūpēt ikvienam Latvijā. ”Ja neviens neuzrauga vietējo varu, tas nenāk par labu vietējiem cilvēkiem, respektīvi, nenāk par labu arī mūsu valstij. Jā, protams, reģionālajiem medijiem visur ir grūti, tomēr tās nav salīdzināmas vienības ar Daugavpili – jo Daugavpils, no drošības viedokļa, ir ļoti svarīga pilsēta.”
Pētnieciskā žurnāliste arī stingri apgalvo, ka priekšstats par medijiem Daugavpilī ir bēdīgs. Visi mediji, izņemot vienu, ir politiski angažēti. Tas viens, kas ir neatkarīgs, ir mazs – Sanita Jemberga runā par Chayka, kas saskaras ar naidīgu attieksmi par patiesības vēstīšanu un savu nostāju pret Krievijas karu Ukrainā. Viņa arī vērš uzmanību, ka Latvijas sabiedriskajam medijam ir tikai viens korespondents Latgalē, kas taisa īsas ziņas, bez padziļinātas izpratnes sniegšanas. Jemberga piebilst: “Nevar par to vainot žurnālistu, jo viņa tēmu loks ir ļoti plašs – sākot ar situāciju Rēzeknē, beidzot ar to, kas notiek uz robežas. Daugavpils ir vietējo mazo mediju “komandieru” varā, no kuriem lielākais ceļu skaits ved uz domi. Tā arī cilvēki iegūst sagrozītu informāciju.”
Priekšstats par Daugavpils mediju vidi pēc mobilās redakcijas īstenošanas nemainījās, viņa atzīst. Tas jau iepriekš bijis līdzīgs, jo Re:Baltica žurnālisti bija pirmie, kas Latgalē vēl pirms Krievijas iebrukuma Donbasā mācīja žurnālistikas pamatus. Re:Baltica redaktore atceras, ka tas bija “pirmais zvaniņš”, ka dažās Latvijas daļās situācija ir uztraucoša.
Cik viegli ir nopirkt Daugavpils “mediju”?
2023. gada vasarā Re:Baltica īstenoja kopīgu projektu ar Chayka – nedēļu Daugavpils galvenajā ielā atradās mobilā redakcija, kuru apciemot tika aicināts ikviens pilsētas iedzīvotājs, lai pastāstītu par sev būtisko, piemēram, pašvaldības darbību. Projekta mērķis bija “runāt ar Daugavpili, nevis par Daugavpili”.
Abi mediji nolēma īstenot eksperimentu, lai pārbaudītu vietējo mediju neatkarību un atbilstību uzticamu mediju kritērijiem. Sanita Jemberga stāsta, kā tas norisinājās: “Mēs veicām eksperimentu, kas manas ļaunākās aizdomas apstiprināja. Proti, zvanījām un vēlējāmies nopirkt rakstu, mūsu pašu veidotu rakstu, Daugavpils medijos Gorod, Grani un Nasha – visos trijos to veiksmīgi izdevās nopirkt. Turklāt Gorod un Grani pārdošana notika nevis caur reklāmas nodaļu, bet gan caur galveno redaktori – Ilgu Liepnieci-Samarinu. Abiem ir viena galvenā redaktore. Sliktākais bija tas, ka raksts arī netika apzīmēts kā reklāmas materiāls, tas tika publicēts ziņu sadaļā. 90% Daugavpils mediju var nopirkt jebko. Liepniece-Samarina nesen nonāca jaunā amatā domē bez konkursa, kas ir kārtējais apstiprinājums, cik cieši Daugavpilī ir saaugusi liela daļa mediju ar pašvaldību. Tie mediji nav neatkarīgi.”
Pagājušā gada 1. oktobrī notika Daugavpils domes reorganizācija, tika izveidots Sabiedrisko attiecību un tūrisma departaments. Nesen par tā vadītāju kļuva jau minētā Ilga Liepniece-Samarina, kas agrāk ir bija galvenā redaktore gan Grani, gan Gorod. Inna Plavoka atminas, ka uz jautājumu, kas ir jaunais departamenta vadītājs, domes preses konferencē Elksniņš atbildēja, ka viņa ir Innas kolēģe pēc profesijas – žurnāliste. “Daugavpils vadībai saplūst robežas starp PR speciālistu un žurnālistu. Kaut arī Latvijas žurnālistu ētikas kodekss neļauj apvienot darbu valsts un pašvaldības struktūrās ar darbu žurnālistikā, Daugavpilij tas nav traucēklis. Šī situācija ir jau ļoti ilgstoši, gadu desmitiem mediji Daugavpilī faktiski pieder vai nu politiķiem, vai oligarhiem,” secina Chayka galvenā redaktore.
Ilga Liepniece-Samarina gan pati noliedz, ka jebkad bijusi galvenā redaktore Grani un Gorod. Tomēr atzīst, ka ilgstoši bijusi šo mediju direktore. Uz jautājumu, vai viņa piekrīt apgalvojumam, ka Grani un Gorod lielākoties parāda pašvaldības darbu labā gaismā, viņa atbild: “Es nekomentēšu šo mediju darbu, jo tas nav korekti un es to nedarīšu.” No jautājuma komentēšanas Daugavpils Sabiedrisko attiecību un tūrisma departamenta vadītāja atsakās vairākkārt. Liepniece-Samarina pauž: “Es nekad neesmu tur bijusi galvenā redaktore, biju direktore, un tas ir kaut kas pavisam cits.” Viņa apgalvo, ka galvenā redaktore Grani ir Marina Nipāne, bet Gorod – Andrejs Kudirko. Gan tad, kad pati bijusi direktore, gan arī tagad, Liepniece uzskata, ka šo amatu pārstāvji nav mainījušies. Uz jautājumu, vai kādreiz ir strādājusi par žurnālisti, Liepniece-Samarina atbild noliedzoši. Atgādinot viņai par preses konferenci, kurā Andrejs Elksniņš Liepnieci-Samarinu ir nosaucis par žurnālisti, viņa smīn: “Viņš varbūt uzskata, ka darbs medijā jau nozīmē to, ka tu esi žurnālists.”
Ilga Liepniece-Samarina ir arī iesaistījusies fonda Rūpes darbībā. Šī Daugavpils nevalstiskā organizācija palīdz senioriem un maznodrošinātiem cilvēkiem. Jāsaka, ka liels uzsvars tajā ir arī palīdzībai Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas, pēc 2023. gada 21. septembrī portālā Grani.lv paustā, ir “Imigrācijas likuma upuri”. Tieši šie cilvēki, kas saukti par likuma grozījumu upuriem, ir aicināti vērsties fondā Rūpes pēc palīdzības. Tā ir atbalsta akcija, ko fonds organizē un ko palīdz īstenot arī Liepniece-Samarina. Viņa pati gan pauž, ka “fonds palīdz visiem, nevienu pēc pilsonības nešķiro”.
Vai status quo ir maināms?
“Ir nepieciešama iedzīvotāju izglītība par medijpratību, visu vecumu cilvēku izglītošana. Ir daudzi līmeņi šiem risinājumiem,’’ pauž Chayka galvenā redaktore Inna Plavoka. Labs piemērs šāda veida iniciatīvām esot Daugavpils nevalstiskās organizācijas New East projekts, kas izglīto cilvēkus, kuru vecums pārsniedz 55 gadus. Projekts sākās 2023. gada decembrī un Daugavpils iedzīvotājiem piedāvā astoņas klātienes nodarbības. Tas palīdzēs vecākajai paaudzei apgūt medijpratību. “Kad dzirdi no cilvēkiem, ka Daugavpilī pastāv cerība, jo pastāv Chayka, tas ļoti spārno un neļauj padoties. Ir ļoti svarīgs atbalsts gan no valsts, gan no vietējiem iedzīvotājiem, kas novērtē mūsu darbu. Ir ļoti sāpīgi, ka esam pieejami tikai krievu valodā. Tomēr ir arī labā ziņa – Chayka nesen saņēma grantu Facebook lapas izveidei latviešu valodā,” Inna dalās priekā.
Arī Re:Baltica redaktore Sanita Jemberga ir pārliecināta, ka risinājumi situācijai skar ne tikai mediju vidi pilsētā: “Es ļoti ticu pašu cilvēku spējām. Daugavpilī mani pārsteidza, ka šī cilvēku kopiena, kas pārstāv dažādas tautības, spēj pašorganizēties. Piemēram, biedrība Cita Daugavpils – tajā apvienojās cilvēki, kuriem rūp sava pilsēta un kuri vēlas darīt kaut ko tās labā. Kopiena ir pirmā svarīgākā sastāvdaļa. Kopienas mediji – tādi kā Chayka.”
Žurnāliste uzsver arī sabiedriskā medija lomu pozitīvo pārmaiņu procesā: “Esmu ļoti pārliecināta, ka Latgalē jābūt sabiedriskajam medijam – ne tikai Latvijas Radio Latgales studijai, bet arī televīzijai – savam operatoram, radio cilvēkiem, kuri strādā no Daugavpils un Rēzeknes. Fiziska vieta, lai uz to varētu nākt cilvēki, kas varētu stāstīt, kas viņus uztrauc, jo vasarā [mobilajā redakcijā] redzējām, ka daudzi tiešām grib runāt.”
Sanita Jemberga atzīst finansējuma nepietiekamību reģionālajiem medijiem, tomēr mudina arī uz līdzekļu lietderīgu izmantošanu: “Nav pareizi “mest” naudu Latgalē mediju atbalstam bez patiesi svarīga mērķa. Pastiprināta investēšana Latgales medijos notiek vismaz divus gadus, tomēr redzam, ka rezultāta nav. Turklāt pastāv arī faktors, ka bieži nevēlas atbalstīt medijus krievu valodā. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai nevis stāsta par kultūru, bet gan par to, kas notiek apkārt un kāpēc cilvēkiem pilsētā tramvajs tik dārgs.”
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Elīna Lange-Ionatamishvili arī uzskata, ka viens no risinājumiem ir pārskatīt, kā notiek valsts atbalsta sniegšana reģionālajiem medijiem. “Piemēram, Skandināvijā ir ļoti izplatīts, ka mediji, kuri brīvā tirgus apstākļos nevarētu pastāvēt, tiek aktīvi subsidēti, lai cilvēkiem ir pieejamas vietējās ziņas un informācija. Jo vietējiem medijiem parasti ir lielāks uzticības koeficients vietējo iedzīvotāju vidū,” viņa vērš uzmanību.
“Pagājušajā gadā Baltijas Mediju izcilības centrs sadarbībā ar Google īstenoja apmācības reģionālajiem medijiem Baltijas valstīs, lai stiprinātu to noturību hibrīdkara apstākļos. Un, manuprāt, šādām mācībām ir jābūt vairāk un labāk pielāgotām katra reģiona situācijai. Latvija ir maza, tomēr reģioni atšķiras. Skaidrs, ka pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā tieši izpratnei par hibrīduzbrukumiem, par civilajām krīzēm ir jābūt pietiekamā līmeni. Jo tieši mediji būs vieni no galvenajiem [aktoriem], kas informēs sabiedrību. Un, iespējams, pat risinās dažādas problēmsituācijas. Līdz ar to medijiem ir jābūt pietiekami labai izpratnei un sagatavotībai,” Elīna Lange- Ionatamišvili iezīmē mediju nozīmi civilās aizsardzības sistēmā.
Autore ir Latvijas Universitātes studente
Pagaidām nav neviena komentāra