Jaunā Nasdaq Rīgas biržas vadītāja Liene Dubava ir apņēmības pilna Latvijā uzjundīt akciju tirgu un iesaistīt tajā arī lielos valsts uzņēmumus. Tas viņas skatījumā veicinātu caurskatāmību un dotu labumu visai sabiedrībai
Pirms intervijas mazliet anekdotiski sanāk, ka Liene Dubava baltā žaketītē un bez galvassegas dabū kādu laiku stāvēt uz kabineta terases — fotogrāfs vēlas skaistu kadru ar Pulvertorni un Ukrainas karogu fonā, tas ziemīgajā vējā skaisti plīvo. Dubava tam labprāt piekrīt un mīnus grādos vairākas minūtes stāv, smaida. Viņas asistentei saku, bail, ka saaukstēsies, bet saņemu atbildi — viss būs labi, ļoti izturīga!
Dubava Rīgas biržā strādājusi pēdējos 20 gadus. Tagad karjera viņu uznesusi augstākajā punktā. Tas nav nejauši, jo eksaktajās zinībās talantīgā valmieriete 90. gadu vidū sāka studēt ekonomiku Latvijas Universitātē un jau tolaik bēdājās, ka tik maz akadēmisko materiālu par akciju tirgiem (jā, tolaik nebija interneta un grāmatas no ārzemju labākajām vietnēm pasūtīt nevarēja!). Sākusi darbu bankā, viņa pēc maģistra studijām pieteicās savam sapņu darbam Nasdaq Riga. Dubava uzskata, ka viņas priekšgājējai Daigai Auziņai-Melnalksnei daudz izdevies paveikt, bet pati vēlas vezumu vilkt vēl tālu uz priekšu — izvirzīt Latviju līderos Baltijā.
Līdztekus lielajai profesionālajai pieredzei Dubavai piemīt arī dzīves viedums: sen vairs nav milēniuma darba vides kultūras, kad uzņēmumu un iestāžu līderi kā terminatori rādīja, ka spēj strādāt 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Dubava iet līdzi laikam un maina tikumus uz cilvēciskākiem. Piemēram, vienu darbdienu nedēļā, labi saplānojot darbus, pavada mājās — strādā attālināti. Jūs sapratāt pareizi, sporta kostīmā pie datora privātā vidē pavadīt darbdienu vadītājam nozīmē sajusties kā cilvēkam. Visu izdarīt, bet bez pārcilvēka efekta. Šāds balanss ir svarīgs, lai sasniegtu lielos mērķus.
Ienākot jūsu birojā, pie loga ir Ukrainas karogs, lielajos TV displejos — CNN ar republikāņu prezidenta amatam virzītā Trampa un Heilijas konfliktu. Ja mūsu, četrdesmitgadnieku, paaudze par to būtu zinājusi pirms 30 gadiem, tas šķistu kā brīnums — esam brīvajā pasaulē!
Mēs esam ļoti privileģēti ar to, kur esam, kaut ikdienā ne vienmēr novērtējam. Mums patīk bērt sev pelnus uz galvas, sevi kritizēt, bet kopumā apstākļi sastājās vislabākajā veidā mums kā atjaunotajai valstij. Esam neatkarīgi, mums ir sava valsts, esam ļoti daudzās starptautiskās organizācijās, kas dod mums ļoti daudz, — ikdienā tas varbūt nemaz nav redzams.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.