Daudz laimes, jubilār! Starmešu gaismā profesors Kristaps Kristofers Zariņš

Ne vairāk un ne mazāk kā pirms 80 gadiem, 1943. gada 2. decembrī, Tukumā luterāņu garīdznieka Riharda (pilnajā vārdā Richards Arturs Otto) un Marijas Zariņu ģimenē piedzima dēls Kristaps Kristofers kā trešais bērns. Viņu jau sagaidīja māsa Antra (dzimusi 1941.gadā, Rīgā) un brālis Bertrams (dzimis 1942.gadā, Rīgā). 1944. gadā ģimene devās bēgļu gaitās, jo tās liktenis padomju režīmā būtu izlemts ātri – Rihards Zariņš bija beidzis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, tika ordinēts par mācītāju un drīz vien sāka kalpot Rīgas Doma baznīcas draudzē.

Zariņu ģimenes ceļš kopā ar tūkstošiem latviešu bēgļu vispirms veda uz Zviedriju, bet 1946. gadā – uz ASV. Rihards Zariņš no 1946. līdz 1998. gadam vadīja lielo Ņujorkas latviešu evaņģēliski luterisko draudzi. Visi Zariņu bērni bija centīgi un ieguva labu izglītību. Un visiem viņiem ir kāda no tēva un mātes mantota īpašība – būt dāsniem un atbalstošiem.

“Atbalstot labus, centīgus un spējīgus cilvēkus, notiks labas lietas arī nākotnē,” teicis asinsvadu ķirurgs prof. Kristaps Zariņš, kad visi trīs bērni dibināja Richarda Zariņa piemiņas fondu LU Vēstures fakultātes atbalstam 2013. gadā. Šis pats motīvs ir pamatā arī Latvijas Medicīnas fonda (LMF) darbībai, kuru abi brāļi Zariņi dibināja ASV kā bezpeļņas organizāciju Latvijas medicīnas atbalstam drīz pēc Pirmā vispasaules latviešu ārstu kongresa. Kopš 2023. gada Kristaps Kristofers Zariņš ir LMF valdes priekšsēdētājs.

Kristapa Zariņa ceļš medicīnā vijies cauri vairākām ASV augstskolām: beidzis Brooklyn Technical High School Ņujorkā (1960), ieguvis B.A. grādu Lehigh University Pensilvānijā (1964), M.D. grādu Johns Hopkins University School of Medicine Baltimorā (1968), pēc tam specializējies University of Michigan vispārīgajā ķirurģijā (sertificēts 1975) un asinsvadu ķirurģijā (sertificēts 1983). Pēc militārā dienesta ASV (1974-1976) aicināts uz Čikāgu un no 1976.gada strādāja Čikāgas Universitātes Medicīnas centra slimnīcā par asinsvadu ķirurgu un tai pašā gadā iecelts par Vaskulārās laboratorijas direktoru. Kristaps Kristofers Zariņš vadīja Čikāgas Universitātes Asinsvadu ķirurģijas klīniku (1976 – 1993), bet 1993.gadā pēc Stenforda Universitātes uzaicinājuma pārcēlās uz Kaliforniju un līdz 2005. gadam vadīja Asinsvadu ķirurģijas klīniku, paralēli arī vadīja pētniecības darbu. Stenforda Universitāte atzinusi viņu par izcilu starptautiski atzītu speciālistu savā nozarē un 1993.gadā Kristapam Zariņam piešķīra godpilno akadēmisko postenis Walter Clifford and Elsa Rooney Chidester Professorship in Surgery, novērtējot viņa devumu pasaules medicīnas zinātnē.

Profesora Kristapa Zariņa dzīves gājums, ko var lasīt arī Stenforda Universitātes mājaslapā, ir 80 lappušu garš, bet Latvijai visnozīmīgākā ir tā profesora dzīves daļa, kas saistīta ar Dzimteni.

Var teikt, ka Latvijas un ASV traumatologu ortopēdu sadarbību aizsāka tolaik Čikāgas Universitātes asinsvadu ķirurga profesora Kristapa Zariņa piedalīšanās starptautiskajā biomehānikas konferencē Rīgā 1986. gadā, ko organizēja profesors Haralds Jansons. Jau nākamajā gadā Rīgā operācijas veica ASV profesori traumatologi ortopēdi Kristaps Keggi un Bertrams Zariņš, bet 1989. gads bija lielo pārmaiņu gads, kad Rīgā ieradās latviešu ārsti no visas pasaules uz Pirmo vispasaules latviešu ārstu kongresu, kura organizācijā liela loma bija arī Kristapam Zariņam kā kongresa organizācijas komitejas vicepriekšsēdim.

Kristaps Zariņš ir vairāk nekā 40 pasaules un Amerikas profesionālo medicīnas biedrību un komiteju biedrs, viņš darbojās daudzās starptautiskās medicīnas žurnālu redkolēģijās, piem., kopš 1977.gada žurnālā Journal of Surgical Research (1983-1996 – tā galvenais redaktors), Annals of Vascular Surgery (no 1993), Journal of Endovascular Therapy (no 1994), Journal of Vascular Surgery (1987-1999), The Journal of Cardiovascular Surgery (2007-) u.c.. Kristaps Zariņš  ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1990), Latvijas Asinsvadu ķirurgu asociācijas biedrs (1990), Amerikas ķirurgu savienības loceklis (1977), Latviešu Ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) biedrs (1980), LAMZA (Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienība) biedrs u.c. Kristaps Zariņš ir vairāk nekā 500 zinātnisku darbu autors, K.Zariņa un B.Geversa grāmata Asinsvadu ķirurģijas atlants [Zarins CK, Gewertz BL. Atlas of Vascular Surgery, Churchill Livingstone, Inc., New York, 1988; sec.edition 2005] tulkota daudzās pasaules valstu valodās (arī latviešu) un par oficiālu mācību līdzekli atzīta Japānā, Ķīnā, Dienvidkorejā, Polijā, Zviedrijā un citās valstīs.

Kristaps Zariņš ir saņēmis apbalvojumus par savu veikumu: Paula Stradiņa balvu medicīnā (1998) par nozīmīgiem pētījumiem vaskulārajā ķirurģijā un palīdzību Latvijas medicīnas attīstībai, Triju Zvaigžņu ordeni (2003), LZA Lielo Medaļu par izciliem sasniegumiem asinsvadu ķirurģijā un Latvijas un ārzemju mediķu vienotības stiprināšanā (2009), RSU Goda doktors (2010), LĀB Goda biedrs (2021), Best Doctor of America, America’ Top Doctors, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības Atzinības rakstu, ko prof. Kristaps Zariņš saņēma LĀZA 70 gadu jubilejas konferencē 2017. gada 20. septembrī Rīgas Stradiņa Universitātē. Viņa toreiz lasīto lekciju par savu profesionālo darbību var redzēt LĀZA mājaslapā.

Kopš savas pirmās vizītes Latvijā Kristaps Zariņš ir atbalstījis Latvijas mediķus un savas zināšanas nodevis asinsvadu ķirurgiem. Pēc Kristapa Zariņa ierosinājuma 2008. gadā P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā asinsvadu ķirurga LU prof. Daiņa Krieviņa vadībā tika sākti pētījumi jaunām un modernām vēdera aortas ārstēšanas metodēm. Kristaps Zariņš ar kolēģiem Stenforda Universitātē uzsāka pētījumus neinvazīvai sirds asinsvadu patoloģijas diagnosticēšanai, pielietojot matemātiskās modelēšanas metodi, kas izmanto datortomogrāfijā iegūtos datus. Šīs metodes pirmo aprobāciju un attīstību pacientiem Kristaps Zariņš veica sadarbībā ar Latvijas Kardioloģijas centra kardiologiem un radiologiem (PSKUS). Šobrīd šī metode ieguvusi pielietojumu visā pasaulē. Arī tagad Kristaps Zariņš ir ļoti aktīvs asinsvadu pētniecībā. Šogad jauns starptautisks sadarbības projekts uzsākts ar PSKUS Asinsvadu ķirurģijas centru.

Kamena Kaidaka, LĀZA un LMF administratore Latvijā

 

Latvisks, zinātkārs zinātnieks

Kā operējošs asinsvadu ķirurgs sadarbību ar Latvijas slimnīcām Kristaps Zariņš sāka jau Pirmā vispasaules latviešu ārstu kongresa laikā 1989. gadā un veica ne vienu vien operāciju kopā ar Latvijas ārstiem. Viens no viņa draugiem un kolēģiem ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas nodaļas vadītājs Dr. med. Vitālijs Zvirgzdiņš. Šis ir viņa stāsts par Kristapu Zariņu.

Mēs ar Kristapu Zariņu esam pazīstami jau kopš 1988. gada – sākumā bija pazīšanās vēstuļu līmenī, bet tad ļoti nozīmīgais Pirmais vispasaules latviešu ārstu kongress 1989. gadā, un kopš tā laika mēs esam savu draudzību uzturējuši. Ja man pavisam īsi būtu jāraksturo Kristaps, teiktu, ka viņš ir ļoti sirsnīgs, izpalīdzīgs cilvēks, ļoti profesionāls savā jomā.

Viņš ir zinātkārs zinātnieks, kurš atbalsta visu jauno, ja redz, ka to ir vērts atbalstīt – tomēr racionāli un mērķtiecīgi izvērtēdams idejas. Kristaps ir ļoti latvisks cilvēks, vienmēr bijis ļoti atbalstošs Latvijas asinsvadu ķirurgiem, jaunajiem kolēģiem. Viņu abu ar brāli Bertramu jau drīz pēc 1989. gada ārstu kongresa dibinātais Latvijas Medicīnas fonds (LMF) vienmēr ir atbalstījis Latvijas ārstus.

Kristapam ir tāda īpaša, smalka, bet ļoti iedarbīga humora izjūta – ar pāris trāpīgiem vārdiem viņš var sarunas gaitu ievirzīt atkal racionālā gultnē, ja nu kāds pa ceļam ir nomaldījies un pazaudējis sarunas pavedienu. Bet viņa humors ir saudzīgs, ne iznīcinošs.

Kristaps ir arī ļoti sportisks, jaunībā nodarbojās ar triatlonu. Tā mēs arī visos kongresos to sportisko līniju esam saglabājuši un skrējuši kopā – sākot ar ārstu kongresu 1989. gadā, kad bija noorganizēts dalībnieku skrējiens Vecāķu kāpās, un tā turpinājuši skriet arī Amerikā asinsvadu ķirurgu kongresos.

Mans pirmais brauciens uz Ameriku bija 1990. gadā, kad mēs abi ar sirds ķirurgu profesoru Jāni Volkolakovu bijām uzaicināti uz kongresu Losandželosā. To kopīgi rīkoja Amerikas asinsvadu ķirurgu asociācijas (ISCVS North American chapter un Society for Vascular Surgery (SVS)). Kongresa programmā bija arī dalībnieku sportisks skrējiens, ko mīļi dēvēja par “Klibotāju skrējienu”. Skrējiena nosaukums bija cieši saistīts ar asinsvadu ķirurgu ļoti lielu pacientu grupu, kuriem sakarā ar perifēro artēriju slimību raksturīgs simptoms ir pārejošā klibošana (Claudicatio Intermittens). Tā nu arī skrējienam nosaukums bija saistīts ar klibošanu, bet neviens no dalībniekiem jau nu nekliboja, skrējām kā vējš, un visiem tas patika, bija jautri. 1991. gadā abi ar Kristapu skrējām Bostonā, 1992. gadā – Čikāgā. Kamēr vien bija šī tradīcija – skrējām. 1999. gadā Kristaps bija Amerikas Asinsvadu ķirurģijas asociācijas prezidents, bet uz to laiku jau cilvēki bija kļuvuši racionālāki un Vašingtonā vairs jau nebija šī “klibotāju” skrējiena. Laiks pagājis – Kristaps ir pievērsies golfam, bet es vēl turpinu skriet un spēlēt tenisu.

Man un arī visiem maniem kolēģiem ļoti svarīga bija mūsu pirmā klātienes tikšanās ar Kristapu Latvijā ārstu kongresa laikā 1989. gadā, kad Kristaps atbrauca uz mūsu slimnīcu Gaiļezers un mēs kopā operējām pirmo pacientu, izmatojot intraoperatīvo angiogrāfiju, kādu ASV jau lietoja, bet Latvijā tā bija pirmā reize. Tikai tagad, izmantojot jau digitālos angiogrāfus, kas mums ir operāciju zālē, varam daudz labāk kontrolēt operācijas rezultātu. Arī savās nākamajās vizītēs Latvijā Kristaps brauca pie mums, un kopā operējām slimniekus. Viens no Kristapa pacientiem bija arī padomju represijas izcietušais luterāņu mācītājs, LU teoloģijas profesors Roberts Emīls Feldmanis, viņš tika operēts mūsu slimnīcā.

Ar Kristapa palīdzību mēs no Latvijas varējām apmeklēt starptautiskos kongresus. Tas ļoti, ļoti palīdzēja, lai īsā laikā apgūtu jaunas, ļoti noderīgas zināšanas. 90. gados mums atbalsts bija ļoti svarīgs, jo bija arī valodas barjera – ne visi labi zināja angļu valodu, Kristaps kā latviešu un angļu valodā runājošs kolēģis bija ļoti izpalīdzīgs. Kristaps ir palīdzējis daudziem mūsu asinsvadu ķirurgiem ātrāk ieiet starptautiskajā apritē. 1990. gadā, kad bijām pirmoreiz ASV uz šo lielo kongresu, 60 asinsvadu ķirurgus no visām trim Baltijas valstīm uzņēma Starptautiskajā Asinsvadu ķirurgu asociācijā, un mums visiem piecus gadus asociācija sūtīja kā atbalstu bez maksas profesionālos žurnālus – 20 Latvijai, 20 – Lietuvai un 20 Igaunijai.

Esmu arī ciemojies pie Kristapa viņa mājā pat vairākkārt. 2007. gadā biju Stenforda Universitātē stažēties, un tad divas nedēļas Kristaps man deva naktsmājas. Iepazinu viņa ļoti jauko ģimeni. Kristapa sieva Zinta ir viņam liels atbalsts. Viņu visi trīs bērni arī nav tālu aizgājuši no medicīnas. Zinu, ka Kristaps pie sevis ir izmitinājis daudzus tautiešus, kuriem ir bijusi vajadzība būt Amerikā. Manas kolēģes Dr. Sanita Ponomarjova, kura tagad ir Invazīvās Radioloģijas nodaļas vadītāja stacionārā Gaiļezers, un Dr. med. Patrīcija Ivanova, tagad docente Latvijas Universitātes Ķirurģijas katedrā un arī asinsvadu ķirurģe slimnīcā, abas savulaik saņēma LMF atbalstu un stažējās Eiropas vadošajās klīnikās, un ļoti daudz no šīs pieredzes guva. Domāju, ka brāļiem Zariņiem ir izdevies atbalstīt pareizos cilvēkus un atbalsts nesis labus augļus.

Kaut arī Kristaps pēc savas 70 gadu jubilejas aizgāja no Asinsvadu ķirurģijas klīnikas vadības Stenforda Universitātē un ir Stenforda Universitātes emeritētais profesors, tomēr otra viņa kaislība ir zinātne un pētniecība. Pašreiz viņš pēta tieši sirds asinsvadu neinvazīvas izmeklēšanas metodes, kas svarīgi visiem asinsvadu slimniekiem, jo parasti necieš tikai viens apasiņošanas baseins. Un šis pētniecības darbs viņu atkal saista ar Latviju. Esmu Kristapam teicis, ka cilvēki dalās divās grupās – vienā ir tie, kuriem “ienāk prātā”, otrā – kuriem neienāk. Un Kristaps pieder pie pirmajiem.

Ļoti daudz pārmaiņu ir bijis mūsu pazīšanās un draudzības laikā, daudz ir lielu ieguvumu, bet daudz kas arī ir gājis mazumā – un viena no izzūdošajām vērtībām ir romantika. Bet, tā kā abi esam decembra bērni, tad mūsu dzimšanas dienas ir visromantiskākajā laikā, kad gaisā virmo sirsnība un pateicība, un viens otram steidzam vēlēt visu to labāko. Jubilāram vēlu to, ko mums katram visvairāk vajag – veselību. Pārējo jau tad var iegūt pats. Daudz laimes, Kristap, labu veselību! Un labu mums visiem šo gadu!