Izstāšanās no Otavas konvencijas mazinātu Latvijas aizsardzības spējas
Pagājušonedēļ Latvija, Lietuva un Igaunija vienojās veidot Baltijas Aizsardzības līniju, lai stiprinātu mūsu valstu un NATO austrumu robežu. Šonedēļ NATO sāka militārās mācības Steadfast Defender, kas ir lielākās kopš 1988. gada, un to scenārijs paredz Krievijas uzbrukumu sabiedroto teritorijai, kas iedarbina Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu, ka uzbrukums vienai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visām.
Tie ir nopietni kolektīvās drošības pasākumi Latvijas aizsardzībai pret iespējamo Krievijas agresiju. Taču tiem ir pievērsta krietni mazāka sabiedrības uzmanība nekā valdības pirmdien lemtajam, ka Latvijai pašlaik nav iemeslu izstāties no Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu jeb tā dēvētās Otavas konvencijas.
Bet dažiem politiķiem, it īpaši tiem, kuri pašlaik ir opozīcijā, kājnieku mīnas nupat kļūst par iekšpolitiskās cīņas ieroci. Lai arī kādi būtu saukļi, ar aizsardzības jautājumu izmantošanu partejiskām interesēm nevar stiprināt valsts drošību.
Varētu šķist pašsaprotami, ka Krievijas iespējamās agresijas apturēšanai der visi līdzekļi. Un armijas cilvēki jau nu gan zina, ka kājnieku mīnas ir efektīvs līdzeklis. Tātad, ja šādas mīnas var apturēt iebrucējus, Latvijai tās ir jāizmanto? Jā, to varētu darīt, taču tikai kopā ar sabiedrotajiem. NATO partneru atbalsts ir mūsu valsts drošībai nesalīdzināmi svarīgāks nekā jebkurš atsevišķs ieroču veids.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.