Entonija Dora jaunais romāns Putnu pilsēta mākoņos aicina ticēt stāstu spējai dziedēt un iedvesmot
Lasot romānu, sākumā ir viegli apmulst. Grāmatā ir šķietami neskaitāmas sižeta līnijas, kas apraujas ik pēc dažām lappusēm, lai ierautu lasītāju pavisam citā pasaulē: te uz Konstantinopoles aplenkumu 1453. gadā, te Korejas karu 20. gadsimta vidū, te mūsdienām ASV vai «paaudžu kuģi», kas nākotnē gatavojas aizvest saujiņu cilvēces projām no klimata pārmaiņu nomocītās Zemes. Turklāt tam visam pa vidu kā vienojošais pavediens stiepjas mūsu ēras sākumā sarakstīts stāsts ar šādu pašu nosaukumu, Putnu pilsēta mākoņos, ko lasa, tulko, iestudē un sargā gandrīz visi romāna personāži.
Mazpamazām Dora romānā tomēr parādās vairāki atbalsta punkti, ļaujot izbaudīt gan apbrīnojami detalizēti un dzīvi iezīmētās atsevišķās nodaļas, gan caurviju motīvus, galvenokārt grāmatu un stāstu varu. Pats autors romānu beigās nodēvē par «pateicības dziedājumu grāmatām», apliecinot jau lasīšanas gaitā vairākkārt izskanējušo pārliecību — pat smagākie pārdzīvojumi kļūst paciešami, ja līdzās ir kāds stāsts, kas novērš uzmanību, ļauj aizdomāties un uzlūkot pasauli citā gaismā.
