Ko darīt ar nepārstrādājamo plastmasu?

Plastmasa ir padarīta par vienu no klimata pārmaiņu grēkāžiem, taču faktiski izaicinājums ir nevis plastmasa pati, bet gan tas, kā to ražo, lieto un vai to var pārstrādāt un izmantot atkal. Ja mēs tiešām vēlamies atrisināt plastmasas piesārņojuma jautājumu pēc būtības un īstenot efektīvu aprites ekonomiku, jāsāk ar sakni – ar ražotāju, lai rezultātā plastmasas priekšmetā būtu iespējami mazāk piejaukumu vai lai to nebūtu vispār.

Kopā ir vismaz vairāki desmiti dažādu plastmasas veidu, un katram no tiem ir sava funkcija un pārstrādes iespējas atkarībā no piedevām un piejaukumiem, taču lauvas tiesai nevajadzētu nonākt poligonā.

Plastmasa ir mūsu ikdienas daļa – dzērienu pudeles, iekārtu mehānismi, izolējošās detaļas elektrotehnikā, sadzīves ķīmijas iepakojums, santehnikas caurules, grīdas un jumta segumi, paletes, atkritumu konteineri, dažāda veida maisiņi, tetrapakas, ģeotekstils un daudz citu priekšmetu.  Izaicinājumi sākas brīdī, kad ražošanā tiek kombinēti vairāki plastmasu veidi vai arī plastmasai tiek pievienoti citi materiāli, veidojot kompozītmateriālus.

Klasiskākie kompozītmateriālu piemēri ir čipsu pakas vai gatavo gaļas produktu iepakojums, kas pārsvarā sastāv no daudzslāņu polimēriem. Tāpat varam runāt par PET, kas pats par sevi ir viegli pārstrādājama plastmasa, taču mūsdienās pudeļu vāciņi ir izgatavoti no polipropilēna vai HDPE, kas ir jāpārstrādā citādāk nekā PET. Pat polietilēna maisiņi tiek ražoti ar piejaukumiem un visbiežāk pat nav pārstrādājami vai vismaz pašlaik nav tādas tehnoloģijas, un nav zināms, vai kādreiz būs.

Jo viendabīgāks materiāls, jo vieglāk to pārstrādāt, jo ir skaidrs un zināms tā sastāvs. Tā var arī prognozēt pārstrādātā materiāla kvalitātes īpašības un mērķtiecīgi izmantot atkārtoti.

Galu galā izturīgo plastmasu izmanto gan energoefektīvu ēku, gan vieglo auto būvē. Domāju, ka ikviens no mums gribētu būt pārliecināts, ka šādi priekšmeti ir droši.

Gribi vai negribi, bumbiņa nonāk ražotāju pusē. Plastmasas apritīguma kontekstā pēdējos gados aizvien vairāk un skaļāk runā par monomateriālas plastmasas izmantošanu ražošanā, kas ir gandrīz vienīgais veids, kā panākt to, lai maksimāli daudz apgrozībā laistās plastmasas tiktu arī pārstrādāta.

Ir atsevišķi patēriņa preču giganti, piemēram, Unilever, kas rāda priekšzīmi un publiski ir apņēmušies līdz 2025. gadam pāriet uz pārstrādājamu un monomateriāla iepakojumu, taču vairākumu jau tuvākajā nākotnē motivēs ar normatīvajiem aktiem un fiskālo politiku.

Iepakojuma un polimēru produktu ražotājiem ir jāgrib izmantot pārstrādātās polizmēru izejvielas pirmreizējo vietā. Taču bez “zaļās domāšanas” šobrīd nav radīti tirgus apstākļi, lai ražotājiem būtu izdevīgāk izmantot pārstrādātos polimērus, jo, pirmkārt, tie objektīvi ir zemākas kvalitātes nekā no naftas iegūtās polimēru granulas, otrkārt, to ražošanas izmaksas bieži ir augstākas nekā granulām, kas iegūtas no naftas produktiem.

Eiropas Komisija ir uzņēmusi strauju Zaļo kursu un pēdējos gados ir izstrādājusi vairākus normatīvos aktus, kas ir vērsti uz plastmasas saturošu izstrādājumu ietekmes uz vidi mazināšanu.

Jau tagad spēkā esošā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija direktīva (ES) 2019/904 par konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmes uz vidi samazināšanu ir integrēta nacionālajā Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likumā, kas tostarp paredz, ka jau no 2025. gada dzēriena iepakojumu ražošanā būs jāizmanto 25% pārstrādātas plastmasas, savukārt no 2030. gada tie būs jau 30%.

Pērn martā Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu iniciatīvu – Ilgtspējīgu produktu ekodizaina regulu (ESPR), kas pašlaik ir izskatīšanā. To plānots pieņemt 2024. gada sākumā, un tai līdz 2030. gadam būtu jāaizstāj esošā Ekodizaina direktīva. Tiesību akta jaunās prasības noteiks arī regulējumu par produktu, kas ražoti otrreizējiem materiāliem, atkārtotu izmantošanu, pārstrādāto saturu, atkārtotas ražošanas un pārstrādes iespējām, kā arī reģenerācijas iespējām. Regula arī paredzēs ieviest produktu digitālās pases.

Tikmēr šā gada oktobra beigās Eiropas Parlamenta deputāti atbalstīja Vides komitejas priekšlikumu, kas paredz arī to, ka plastmasas iepakojumam būs jāsatur noteikts īpatsvars pārstrādātā materiāla – līdz 2030. gadam un 2040. gadam būs jāsasniedz noteikti mērķi. Gala balsojums paredzēts 2023. gada novembra otrajā plenārajā sesijā. Šis ambiciozais regulas grozījumu projekts noteiks būtiski stingrākas prasības ne vien dzērienu iepakojumiem, bet arī pārējam plastmasas iepakojumam.

No vienas puses, šīs noteikti ir labas ziņas, jo potenciāli ar šo regulu vēl vairāk tiks veicināts pieprasījums pēc pārstrādāta materiāla tā vietā, lai turpinātu ievest lēto pirmreizējo (jeb plastmasa, kas nekad nav bijusi pārstrādāta) materiālu. Taču, no otras puses, pārejas periods līdz 2030. gadam ir ilgs, bet Latvijai jau 2025. gadā ir jāsasniedz Eiropas Savienības (ES) noteiktie vides mērķi. Pēc Eiropas vides aģentūras aplēsēm, mēs, visticamāk, nesasniegsim noteikto šķirošanas īpatsvaru, kā arī nespēsim samazināt poligonos noglabāto apjomu līdz 10%.

Ļoti ceru, ka motivācija ātrākai rīcībai un pārmaiņām iepakojuma ražošanā un izplatīšanā Latvijā būs arī paplašinātā ražotāja atbildības sistēma, kas ES ir spēkā jau kādu brīdi, bet pie mums – no nākamā gada 1. jūlija. Līdz šim nodevu par katru nepārstrādāto plastmasas kilogramu atkritumos jeb aptuveni 15 miljoni eiro gadā maksāja valsts, taču 2024. gadā šis maksājums Dabas resursu nodokļu formā nonāks pie ražotājiem un tirgotājiem – tātad pie gala patērētājiem. To varēs samazināt gan ar šķirošanu, gan pārstrādi, gan arī pārskatot, kādi materiāli izmantoti ražošanā.

Taču šis ir arī signāls iedzīvotājiem gan par iepakojuma šķirošanas apjoma kāpināšanu un kvalitātes uzlabošanu, gan paradumu maiņu. Tas nozīmē atcerēties “mantru” – kas vienam ir atkritums, otram var būt resurss, un pat desas vakuuma iepakojumam var būt otra dzīve.

Ko tas nozīmē? Tas paredz to, ka mēs cenšamies ar savu rīcību nesabojāt sašķiroto, proti, nemetot pie sausā iepakojuma slapjus papīra virtuves dvieļus, eļļainu, slapju kartonu un tamlīdzīgi.

Pēdējos trīs gados CleanR vidēji gadā no visa savāktā dalīti vāktā materiāla atšķiro aptuveni 4000  tonnu dažādu plastmasas iepakojumu, un 60% no visa saražotā apjoma tiek nodoti pārstrādei, bet pārējie tiek nodoti reģenerācijai jeb, vienkāršāk runājot, enerģijas ieguvei kā kurināmais materiāls.

Ja raugāmies uz to vieglā iepakojuma dalīti vākto atkritumu daļu, ko saņemam no mājsaimniecībām, aptuveni 40% no materiāla mums kā atkritumu apsaimniekotājam ir jānošķiro, jo tas nav izmantojams ierastajā pārstrādē, bet ir derīgs tikai enerģijas ieguvei vai sliktākajā gadījumā – noglabāšanai atkritumu poligonā. Salīdzinoši mazākā daļa no visiem dalīti vāktajiem plastmasas atkritumiem nav derīgi nedz pārstrādei, nedz arī reģenerācijai, un tādi materiāli ir, piemēram, plastmasa ar bioloģiska rakstura atliekām, ar auto un citām eļļām, kā arī dažāda liela izmēra plastmasa, kas ievietota vieglā iepakojuma konteinerā un ar ierastajām šķirošanas metodēm nav sašķirojama. Šķirošanas kvalitātes ziņā mums visiem noteikti ir vieta, kur augt. Tas pats attiecas uz šķirošanas kvantitāti, jo ap mums ir vairāk pārstrādājamas plastmasas, nekā varētu šķist.

Latvijā atkritumu apsaimniekotāji jau ir veikuši būtisku mājasdarbu, izveidojot infrastruktūru, kas ļautu pārstrādāt lielāko daļu plastmasas, kas tiek laista apgrozībā. Es ticu, ka paplašinātā ražotāju atbildības sistēma attiecībā uz plastmasas materiālu šķirošanas nostiprināšanu ļaus mazināt īpatsvaru plastmasai, kas nonāk poligonā. Tomēr jau laikus ir jāsāk domāt par efektīvākām metodēm, kas dod rezultātu īsākā periodā, tā vietā, lai gatavotu sevi un nodokļu maksātājus kārtējai “daudzmiljonu ES nodevai”.

 

Autors ir AS CleanR Grupa valdes loceklis