Izraēla, Ukraina, Palestīna: vērtības un reālpolitika 4

10. novembrī ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens Izraēlas–Hamās konflikta kontekstā nāca klajā ar paziņojumu, citu lietu starpā atzīmējot, ka “daudz par daudz palestīniešu ir tikuši nogalināti”. Statistika diemžēl ir nepielūdzama – Izraēlas īstenotās blīvi apdzīvotās Gazas bombardēšanā jau ir 11 tūkstoši nogalināto. Bojā ir gājušas veselas ģimenes, savukārt smagi ievainoto izredzes izdzīvot ir niecīgas medikamentu, enerģijas, ūdens un pārtikas piegāžu blokāžu dēļ. Uz šīs humanitārās katastrofas fona atsevišķu Latvijas politiķu apgalvojumi, ka palestīnieši “zemiski un kaitnieciski spekulē ar ciešanām, ar upuriem un iznīcību,” ir ārkārtīgi ciniski. (sk. Riharda Kola (NA) rakstu).

Nenoliedzami, teroristiskās Hamās 7. oktobra uzbrukums Izraēlai, nogalinot, savainojot un sagrābjot gūstā nevainīgus civiliedzīvotājus, ir ārkārtīgi smags noziegums, par ko šī terora īstenotājiem pienākas bargs sods. Jā, Izraēlai – kā jebkurai citai valstij – ir tiesības aizstāvēties, turklāt ar tādu spēku, kas atturētu agresoru no turpmākas agresijas. Un, jā, Hamās kaujinieki ciniski izmanto palestīniešu civiliedzīvotājus kā aizsargu, kas arī ir smags kara noziegums. Turklāt nav šaubu, ka šāda mēroga operāciju Hamās nespētu īstenot bez Irānas un, iespējams, arī Krievijas atbalsta.

Tomēr Izraēlu jau ilgstoši var raksturot kā valsti, kurai šķietami “jūra ir līdz ceļiem”. Lai gan diasporā pastāv ASV 450 000 locekļu NVO “Ebreju balsis mieram”,  Izraēla ir varējusi paļauties uz spēcīgu ebreju vairākuma atbalstu ASV, kā arī nelokāmu ASV valdības atbalstu. Rezultātā jau gadiem ilgi Izraēla baudījusi modernāko ieroču piegādi un politisku aizmuguri. Kritiķi Izraēlā apgalvo, ka tas devis pie varas esošajiem Izraēlas nacionālistiem zināmu aroganci un tādu kā nesodāmības politiku attiecībās ar palestīniešiem. Šī iedomība ļāvusi iedibināt otrās šķiras pilsoņtiesības Izraēlas palestīniešiem un pievērt acis uz ebreju nelegālo apmetņu kolonistu visatļautību okupētā Rietumkrasta teritorijās, nereti apmētājot palestīniešu skolēnus ar akmeņiem, dedzinot iekoptos olīvkoku tīrumus un auto, kā arī apšaudot palestīniešu mājas. Izraēlas bruņoto spēku ģenerālis Fuhs dēvējis vienu plašāku incidentu par “pogromu” pret palestīniešiem.

Jāatzīmē, ka gan pašā Izraēlā, gan ebreju diasporā daudzi progresīvāk domājošie ir skarbi nosodījuši ekstrēmi labējās Benjamina Netanjahu valdības gadiem piekopto palestīniešu jautājuma ignorēšanu. Tajā skaitā arī paša Netanjahu bijušie kolēģi premjerministra amatā Ehuds Olmerts un Ehuds Baraks norādījuši, ka nevarēs vairs ignorēt palestīniešu jautājumu nākotnē. Ir jāpiekrīt E. Barakam, ka bez divu valstu risinājuma nebūs iespējams nosargāt Izraēlas drošību, nākotni un identitāti. Tam piekrīt arī bijušais Izraēlas drošības dienesta vadītājs Amī Ajalons, kurš atgādina, ka neejot divu valstu ceļu, Izraēla nevarēs justies droša, jo bez palestīniešu aparteīda Izraēla nespēs saglabāt savu ebrejisko identitāti, kas savukārt turpinās radīt draudus valstij.

Patiesi, ir muļķīgi domāt, ka okupētie Rietumkrasta iedzīvotāji bezgalīgi samierināsies ar okupāciju un de facto aparteīdu. Diemžēl radikālisms baro radikālismu un vardarbība – vardarbību.

Palestīniešiem ir tikpat grūti kontrolēt savus radikāļus, kā Izraēlai savas reliģiskās sektas, kuras sapņo atjaunot senebreju Jūdeju, Samāriju un Galileju. Palestīniešu radikāļu cietā nostāja pret Izraēlas valsti ir traucējusi Oslo miera procesam. Zīmīgi gan ir tas, ka nesenās sabiedrības aptaujas uzrāda, ka 67 procenti Gazas iedzīvotāju tomēr neuzticas Hamās valdībai, vēl vairāk – 73 procenti – vēlas redzēt divu valstu risinājumu. Tas kliedē bažas par populāru atbalstu Hamās un citu islāmistu radikāļu nodomam “aizslaucīt Izraēlu jūrā”.

Konflikts Tuvajos Austrumos skaudri atgādina, ka pēc Otrā pasaules kara iedibinātā liberālā pasaules kārtība ļodzās. Deklaratīva atsaukšanās uz likumos balstītu pasaules kārtību nenodrošinās okupēto Ukrainas vai Gruzijas teritoriju atbrīvošanu, nedz arī pārtrauks Palestīnas vai Ziemeļkipras teritoriju nelegālās okupācijas. Lai izdzīvotu un sekmīgi attīstītos, valstīm ir jāpielāgojas dažādu valstu un spēku interesēm. Tāpēc Izraēlai savā ģeopolitiskajā spēlē būtu jāapzinās savas iespējas uzvarēt ilgtermiņā, nepazaudējot sūri un grūti iegūto. Kritizējot Izraēlas īstenoto politiku pret palestīniešiem, mēs paužam solidaritāti Izraēlas likumu varai, demokrātijas ideāliem un valsts ilgtspējai – vērtībām, kuras pēdējo gadu laikā ir paplucinājušas Netanjahu vadītās nacionālistu valdības.

Atsaucoties uz valstu teritoriālās integritātes principiem un principa, ka agresija neattaisno aneksiju, mēs stiprinām Eiropas centienus vairot atbalstu Ukrainas brīvības cīņai. Taču, to darot, mēs nevaram ignorēt palestīniešu alkas dzīvot neatkarīgā valstī savās starptautiski atzītajās robežās. Mūsuprāt, Latvijas ilgtermiņa interesēs ir to atzīt, jo, galu galā, uz spēles ir likta pašas Izraēlas eksistence. Diemžēl Latvijas oficiālā nostāja šajā jautājumā nav bijusi konsekventa. Piemēram, 2017. gada ANO balsojumā, kurā tika pausts nosodījums ASV lēmumam pārcelt savu vēstniecību uz okupēto Jeruzalemi, Latvija nepievienojās tuvāko Eiropas partneru, arī Lietuvas un Igaunijas nosodījumam, tā vietā nonākot vienā grupā ar tādām populistu vadītām valstīm kā Čehija, Ungārija un Polija.

Summējot, cilvēktiesības ir universālas un likuma vara nav tukša skaņa – abi ir nozīmīgi rietumu kultūras sasniegumi vardarbības izskaušanai. Progresīvi domājošie viennozīmīgi ir cilvēktiesību un likuma varas pusē, pat ja tas nozīmē neviennozīmīgu attieksmi pret nacionālistu un radikāļu apsēsto esošo Izraēlas valdību, kurai līdz šim šķiet vairāk rūpēja demokrātijas graušana, korupcijas piesegšana un palestīniešu provocēšana, nevis savas valsts drošība. Hamās ir politiska kustība, kuru nevar iznīcināt ar tās līderu nogalināšanu, jo tādi radīsies no jauna atkal un atkal. Hamās var iznīcināt tikai reāli darbi palestīniešu dzīves apstākļu un politisko tiesību uzlabošanā. Nedz Izraēlas pilsoņiem, nedz palestīniešiem nav jāmirst Izraēlas valdības pieļauto rupjo kļūdu dēļ.

Māris Graudiņš ir Brīvības un solidaritātes fonda valdes loceklis, Aldis Austers ir ārpolitikas pētnieks, Progresīvie

*Līdzautora divi ģimenes locekļi ir strādājuši kibucos