Irenas Douskovas biogrāfiskajā romānā atklājas rakstnieka Jaroslava Hašeka pēdējie dzīves gadi
Var šķist, ka Latvijā par Jaroslavu Hašeku zinām gandrīz visu. Viņa romāns Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā latviski iznāca tika dažus gadus pēc čehu izdevuma un tiek lasīts jau gandrīz simt gadus. Ir bijuši teātra iestudējumi, Hašeka stāstu krājumi, 2005. gadā latviski izdota arī Radko Pitlīka biogrāfiskā grāmata Šveika autora dēkainā dzīve. Tomēr čehu rakstnieces Irenas Douskovas romāns Lāču deja Hašeku atklāj citādu: dzīves un slimību izmocītu, «kārtīgās sabiedrības» baumu un aizspriedumu nogurdinātu.
Tāds Hašeks tiek tēlots mūža pēdējos mēnešos, kad bija pārcēlies uz Čehijas vidienes mazpilsētu Lipnici un rakstīja Šveiku. Agrākā dzīve Douskovas grāmatā lielākoties pavīd netiešās atsaucēs, kas atklāsies tikai zinātājiem. Piemēram, kādā brīdī rakstnieks ciema zēnu Tondu sabiedē ar stāstu par «asinskārāko plēsoņu pasaulē», ko saucot par ihneimonu jeb Ēģiptes mangustu. Apraksts ir tieši tik neticams un vienlaikus spilgts, ka gribas palūkoties, vai tas nav viens no tiem izdomātajiem dzīvniekiem, kurus Hašeks aprakstīja, strādājot par redaktoru žurnālā Dzīvnieku pasaule (kas gan beidzās ar viņa atlaišanu).
Daudz vairāk par rakstnieka dzīves gaitām uzzinām no apkārtējiem cilvēkiem — un viņu viedoklis par Hašeku ir skaidrs. «Plukata, komunists, bigāmists, vienkārši cūka. Nekāds nolādētais dzejnieks. Slikts rakstnieks, kas sacer padumjus jociņus.» «Vienkārši sētas krancis, parasts, bezrakstura sētas krancis.» «Tādi cilvēki kā viņš neesot pelnījuši nekādu līdzjūtību.» Līdzīgās domās daudzi no šiem cilvēkiem gan ir par visiem «svešajiem»: komunistiem, vāciešiem, ungāriem, krieviem, slovāku autonomijas cīnītājiem, bet visvairāk — par ebrejiem. Un Hašekam nebūt par labu nenāk nedz draudzība ar vīnūža īpašnieku ebreju (kā vēlāk izrādās — Kafkas radinieku), nedz arī kopdzīve ar krievu sievieti Šuru.
Tieši šajos čehu sabiedrības portretos Douskovas romāns visvairāk pietuvojas Hašeka darbiem, lai gan lielākoties te joprojām redzam pieredzējušu rakstnieci (Lāču deja ir viņas devītais romāns, tiesa, latviski līdz šim publicēts tikai viens īsstāsts žurnālā Punctum) ar skaidru individuālo rokrakstu — īsiem teikumiem, fragmentārām ainām, kas mozaīkā jāsaliek kopā pašam lasītājam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.