Teātra trupas Kvadrifrons izrāde Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris mēģina atminēt mākslas noslēpumu
Kopš izlasīju relīzi par izrādes tapšanu, neesmu varējusi nosēdēt mierā — ļoti gribējās to ieraudzīt savām acīm. Iecere, kāda ir teātra trupas Kvadrifrons iestudējumam Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris, rada tikai divas iespējas — kā teiktu senajā Spartā, no kaujas atgriežas vai nu ar vairogu, vai uz tā. Citiem vārdiem — ar uzvaru vai kritis. Ar prieku varu apliecināt, ka šoreiz visi palikuši dzīvi.
Ļoti īsam ievadam — sižets. Teātra kritiķe Līvija Dūmiņa 16 gadus raksta grāmatu par Artūru Skrastiņu. Beigās viņa par aktieri zina vairāk nekā viņš pats. Tikai — kāda no tā jēga?
Izrādes iedvesmas avots ir grāmata — 2020. gadā iznāca Dūmiņas gandrīz divu desmitgažu darbs Artūra Skrastiņa Spogulija, ko silti var ieteikt lasīšanai kā pamatīgu un neparastu pētījumu. Līvija (atvainojiet par familiaritāti, esam sen pazīstamas) kā kritiķe, protams, uz teātri neskatās caur dzeltenu filtru, kāds ierasts žurnālistu publikācijās, bet vienlaikus viņas grāmata atšķiras arī no teātra zinātnieku pierastā skatījuma leņķa, kas mākslā koncentrējas uz rezultātu — gataviem iestudējumiem, mākslinieku karjerām, veselu teātru likteņiem…
Līvijas grāmatai ir cits fokuss — tā centrā ieliek mākslinieku, rādot, kā aktieris pats domā par sevi un savu darbu, atrodoties procesā. Interesanti un arī reti, it īpaši tāpēc, ka grāmata šķiet tiešām atklāti uzrakstīta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.