Dzejniecei Amandai Aizpurietei (1956—2023) negaidīti aizejot mūžībā, mūsdienu latviešu dzejas karalienes tronis paliek tukšs, jo otru tik īstu, neparastu, nepieradināmu un traģisku karalieni neatrast
Amandas Aizpurietes mīļākā un viņas radošajā biogrāfijā nozīmīgākā latviešu dzejniece bija Velga Krile. Nesaprasts, daudz par maz novērtēts un padomju dzīves realitātes salauzts brīnumputns, par kuru Amanda sirsnīgi stāstīja 2022. gada raidījumā Literatūre. Toreiz, bet patiesībā tik nesen, viņa par Krili teica: «Mēs atļāvām viņai dzīvot un aiziet tikpat kā nepamanītai.» Tagad šie vārdi skan divtik dramatiski, jo zināmā mērā attiecināmi arī uz pašu Amandu.
Pērn Aizpuriete Slovēnijā saņēma Vilenicas Starptautiskā literatūras festivāla galveno balvu. Tas ir viens no prestižākajiem literatūras notikumiem Eiropā, un līdzšinējie Vilenicas balvu ieguvēji bijuši arī Nobela miera prēmijas un Bukera prēmijas laureāti. Un starp viņiem — Amanda!
Būtībā tas bija gada lielākais notikums latviešu literatūrā un, iespējams, nozīmīgākais starptautiskais latviešu dzejas sasniegums pēdējā desmitgadē. Bet, kā notika, kā ne, šī ārkārtīgi karstā kultūras ziņa medijus un sabiedrību gauži pieklusināti sasniedza tikai četrus mēnešus pēc apbalvošanas. Pati Amanda par to bija mazliet apmulsusi un labsirdīgi iesmēja: «Labi, ka ne pēc četriem gadiem.» Viņa neļaunojās. Tomēr fakts ir nepielūdzams — mēs nepamanījām.
Varbūt šis notikums kaut kādā ziņā raksturo Aizpurietes fenomenu. Viņa bija nepārspējami spilgta un vienlaikus it kā neredzama un netverama. Un varbūt, šos atvadu vārdus lasot, tos sapratīs tikai savējie — tie, kuri pazina, zināja un pamanīja Amandu un viņas dzeju, kas mērāma vienīgi Visuma lielumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.