Ilustratīvs attēls no wikimedia.commons: Dzimtbūšanas reforma Krievijā 1861.gadā.
Lasot pasaules mediju regulāros atreferējumus par Kremļa propagandas raidījumos izskanējušajām tēzēm, smadzenes teju vai pušu plēš divas pretrunīgas krievu identitātes. Bieži vien tās abas izskan viena aiz otras kārtējā demagoga monologos.
Viena identitāte ir bravūrīgā. Varenā «ģeržava» jeb lielvara, kas gandrīz pirms gadsimta aizgāja līdz Berlīnei, un ir gatava to atkārtot jebkurā brīdī. Ja vien sagribēs, aizies arī līdz Atlantijas okeānam un tur noskalos savus asiņainos zābakus, liks «ieraut asti starp kājām» britiem un amerikāņiem. Citiem vārdiem sakot, iekaros un pakļaus jebkuru valsti, ja vien vajadzēs.
Taču jau pēc pāris teikumiem varam saklausīt pavisam citu identitāti – aizvainotā, apdraudētā un apspiestā Krievija. Zeme, ko visi grib iekarot un pakļaut. Tauta, kas jau ļoti daudz cietusi un saskaras ar plašu rusofobiju, kuras cēlonis pašiem krieviem nu nekādi nav saprotams.
