Lieliski aktieri, stipra dramaturģija un laikmeta izjūta — trīs vaļi, uz kuriem balstās Džona Malkoviča iestudētās Leopoldštates pasaule
Ja es būtu Džons Malkovičs, tad izvēlētos Toma Stoparda lugu Leopoldštate kaut vai tikai tādēļ, lai uztaisītu tieši tādu finālu: cits pēc cita nāk reiz plašās ģimenes cilvēki līdz pēdējam puisēnam, kamēr kāds no trim izdzīvojušajiem vienkārši nosauc vārdus un beigu punktus — Aušvica, Dahava, izdarījis pašnāvību. Bet, protams, neesmu Džons Malkovičs, un man nav ne jausmas, kāpēc viņam bijis svarīgs tieši šāds fināls. Taču trāpījums ir precīzs. Lai cik milzīga būtu katastrofa, lai cik tūkstošu dzīvību būtu aiznesis holokausts, traģēdijas mērogu aptvert var tikai ar prātu. Sirds sažņaudzas, ieraugot vienu. Konkrētu. Iznīcinātu. Dzīvi.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.