Šī žurnāla wow! brīdis bija intervijā ar Moller Baltic Import SE izpilddirektori Ilzi Grasi-Ķibildi, izlasot, ka viņa šovasar paņēmusi atvaļinājumu, lai Dziesmusvētkos strādātu par brīvprātīgo. «Es vienmēr esmu dziedājusi korī. Pagājušajos Dziesmusvētkos dzemdēju meitu Jasmīnu. Šogad ne dzemdēju, ne dziedāju, bet domāju — būšu brīvprātīgā,» saka cilvēks, kurš ikdienā vada nozīmīgu uzņēmumu un kurš ir plašāk pazīstams arī ārpus nozares.
Arī es šajos svētkos dziedāju kopkorī un izcilajā jaunajā estrādē piedzīvoju muzikālu pacēlumu, kuru radīja tūkstošiem balsu skanēšana vienā ritmā, saplūšana spēcīgā harmonijā. Taču ir vēl kāda sajūta, gaiša un ilgstoša, kura mani pavada arī pēc tam, kad izskanējusi pēdējā nots un izdejots pēdējais dejas solis. Tas ir optimisms, pozitīva pārliecība par mūsu tautas un valsts spējām, kuru radīja desmitiem tūkstošu dalībnieku jauneklīgā, aizrautīgā un vienlaikus augstvērtīgā iesaistīšanās svētku pasākumos.
Tas ir spēks, kas kalnus gāž.
Optimistiskā sajūta pat nebija sākusi bālēt, kad Ilzes Grases-Ķibildes stāstītais par iesaistīšanos svētkos kā brīvprātīgajai to pacēla pat augstākā līmenī. Dziedātājiem un dejotājiem lielāks vai mazāks gandarījums ir gandrīz garantēts. Savukārt brīvprātīgā darbs bieži var sagādāt galvassāpes. Kāpēc dziedātāji nespēj kārtīgi nostāties kolonnās? Kur tie skatītāji lien, kamēr skan dziesma? Daudzu cilvēku vēlme piedalīties šajā dažbrīd nenovērtētajā, bet ļoti svarīgajā darbā apliecina mūsu gatavību iesaistīties un darīt, pielikt roku tur, kur tas nepieciešams. Tas, ka to gatavs darīt cilvēks, kurš ikdienā ieradis būt organizācijas galvgalī, liecina par mūsu sabiedrības demokrātisko potenciālu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.