2023_06_manfelde_Gints_Ivuskans_6.png
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Mana seja ir traips.
Plankums-laukums, laukumplankums...
Eju un cenšos skatīties debesīs. Zinu, ja pietiekami ilgi skatīšos baltumā un turpināšu iet, vienkārši iet, tad ar laiku... Piemēram, rīt, parīt... Man atkal būs seja, nevis traips. Apkārt neskatos, eju. Tomēr ar ādu arī var redzēt. Uzreiz pamanu, ja manai sejai pieskaras garāmgājēja skatiens. Tad man uznāk dusmas un kauns reizē. Nē, nebūs vis! Neskatīšos pretī. Neiznāks jums, ziņkārīgie dēmoni, ieskatīties acīs un atstāt savu «musormaisu» manā dvēselē. Lai jau tie ciematnieki domā ko domādami, tomēr no saules pinuma augšup kāpj nelabums. Tāpēc izliekos neko neredzam un nejūtam. Jo man jau ir traips, ne seja.
Es cenšos skatīties debesīs, es cenšos skatīties, cenšos... It sevišķi pūlos, lai skatiens kavējas tai līnijā, kur debesis savienojas ar kokiem. Tā man kļūst vieglāk. Varbūt tālab, ka tālums arī izplūdis, līdzīgi kā manējais vaigs. Vismaz kaut kas mums kopīgs. Sejas pleķim un izplūdušajai mežu līnijai. Turpinu iet. Uz pieturu. Va vellos, kas šodien par dienu? Mēneša sākums, to gan zinu. Nu tad jau lāb. Tad tur kāds būs. Ne jau gaidīs mani, Vizbulīti, bet kādam jau nu tur, pieturā, noteikti jābūt. Jo kur tad lai citur iet.
