Režisors Elmārs Seņkovs Liepājas triloģijas trešajā daļā Grieķi nemierina, bet atgādina un atstāj mazītiņu cerību
Pretēji labajam tonim citēšu sevi. «Ļoti gribētos, lai triloģijas trešā daļa būtu par jauno, kas radies un izrādījies dzīvotspējīgs. Kaut nu tikai realitāte nepieviltu.» Tas par otro daļu Grimmi, kura sekoja Šekspīram. Realitāte joprojām pieviļ visriebīgākajā veidā.
Gājas balss
Kā uz to atsaucas Seņkovs un viņa uzticamā radošā komanda — režisora asistents Matīss Budovskis, scenogrāfs Reinis Suhanovs ar savu asistenti Līgu Zepu, komponists Edgars Mākens un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, kuriem šoreiz klāt nākusi dramaturģe Justīne Kļava? Viņi paņem Šekspīra tēzi, ka visa pasaule ir teātris, un apvērš to otrādi. Teātris pats ir Visums.
Sengrieķu pasaules rašanās teorija jeb teogonija izaug no teātra vārda vistiešākajā nozīmē. Proscēnijā izšļūc sirmsena vecene, Ineses Kučinskas balsī iepazīstina ar sevi — Gāja — un sāk stāstu. Kā atdalījusies no Haosa, kas šalcis kā — saminstinās — teātra gaiteņi brīdi pirms izrādes, tad izplājusi auglīgās krūtis kā skatuves grīdu un dzemdējusi sev vīru Urānu, Debesjumu. Un gaismas stars no skatītāju zāles vidus ietriecas griestos, izgaismo antīko meandru rotāto rozeti, kas arī vēlāk parādīsies kā visu vērojoša pirmdieva acs. Reinis Suhanovs telpas radīšanā ņēmis šo krāšņo rozeti par galveno elementu — kopā ar lustru apļiem tā veido zodiaka gredzenu uz starppriekškara un skatuves horizonta, nolaidusies no šņorbēniņiem kā atsevišķs elements, kļūst gan par disko krāsu mūzikas ripu, gan par moku ratu, bet caurgaismota met ēnas, kas izskatās te pēc amforu lauskām, te pēc cietuma restēm.
Teātris ir iztēles rotaļa. Pasaule top tieši no tās, Mārtiņa Feldmaņa gaismu spēles to strukturē, un Edgara Mākena mūzika un skaņu partitūra caurauž — no elpas un sirdspukstiem līdz olimpiskas himnas apoteozei, ko, skatuves priekškara samtā ietinies, izdzied Evitas Pjatas-Gertneres atveidotais Apolons.
Gāja, visa dzemdētāja, ir vienīgā, kura runā uz mums, īsi komentē savu bērnu un bērnubērnu parādīšanos, vilkdama no kožu saēstās atmiņas to vārdus, nopelnus un nodarījumus. Skaidrs, ka viņa, Gāja — Zeme, pat plika, izdegusi un nomocīta, paliks arī tad, kad dievi, titāni un cilvēki būs izkarojušies līdz pēdējam kaujiniekam.
Prometeja atbildība
Pretstatā izrāžu Šekspīrs un Grimmi turpat vai psihedēliskajai krāsainībai Grieķu pasaule ir gandrīz melnbalta. Dievi, titāni un mirstīgie ģērbušies vienādos melnos Nike — uzvaras dieves! — treniņtērpos. Kā sengrieķu mīmi viņi iztiek bez vārdiem, runādami ar ķermeni vai dziedādami «putnu valodā», un tur ir visai daudz «teikumu» no triloģijas iepriekšējām daļām. Tāds citāts ir jauno aktieru ansambliskums un pašaizliedzīgā darbošanās kopējam mērķim. Teiksim, visam, kas notiek, skaņu piešķir skatuves malā sēdoši «bītbokseri», kurus acs tik tikko pamana.
Valta Skujas spēlētais Narciss, valšķīgi izrādīdamies, pēkšņi izmet zigzagu kā elfiņš no Grimmiem. Kintijas Stūres atveidotais Erots, spožais strēlnieks, kļūst par mirstīgo bērniņu un dungā Sniegbaltītes «igaunisko» Kaķīts mans. Parādoties Kārļa Ērgļa akmensaukstajam kara dievam Arejam, pārējie sit, spārda un triec cits citu pret zemi kā asiņainajā Šekspīrā. Un skaidrs, ka tam, kas redzēts Šekspīra karavīru nometnē vai Grimmu pēcapokalipses kapsētā, kājas augušas no šejienes, no civilizācijas vēl mežonīgās bērnības, kad kari un olimpiskie cīkstiņi ritējuši vienā laiktelpā.
Saites, kas vieno Grieķu dievus un mirstīgos, nav viegli uztveramas bez mitoloģijas pamatzināšanām. Daudz kam vēlāk jāmeklē pamatojums. Jo izrādes šķietamā vienkāršība un nepretenciozitāte — kādā brīdī gandrīz var noticēt, ka tā būs tikai tāda olimpiska rēvija — ir gaužām mānīga.
Izrādes kodols ir visnotaļ paredzama un bēdīga darbība. Kad Edgara Ozoliņa tēlotais Zevs ir radījis Vīrieti pēc savas līdzības, tirāns Prometejs, ko spēlē Rolands Beķeris, māca viņam visu, kas nepieciešams (to, kas nebūtu nepieciešams, iemāca Arejs), atrod Agneses Jēkabsones Sievieti un — atdod nesaprātīgajiem mirstīgajiem uguni. Līdz šim, lasīdama par Prometeja ciešanām, kad ērglis viņam ikrīt no jauna plosa pa nakti ataugušās aknas, nekad nebiju iedomājusies, vai tas nav arī pelnīti. Jo, kad moku rats griež Rolanda Beķera titānu, viņa kliedzienā skan ne tik daudz fiziskas sāpes, kā nožēla par izdarīto kļūdu.
Vai tas, kas radies šajā teogonijā, tomēr ir dzīvotspējīgs? Ir. Edgara Ozoliņa Vīrietis, pēc ugunsgrēka un plūdiem izskalots kaut kur oikumenes plašumos, joprojām skaists kā Mikelandželo Dāvids, ir iepazinis ļaunumu un vainas sajūtu. Un ir vēl kaut kas vārdos nepasakāms, kas ļauj cerēt, ka viss varbūt nebeigsies līdz ar pēdējo karu.
ooooc
Grieķi. Liepājas teātrī. Nākamās izrādes 17. jūnijā, 26. augustā. 12—25 €.
Pagaidām nav neviena komentāra