Ne just, bet parādīt, kā tas objektīvi izskatās no malas, tāds varētu būt uzdevums, ko aktieriem devusi režisore Ildiko Gāšpāra. Ieva Segliņa — Muškates kundze, Lauris Dzelzītis — Lilioms. Foto — Marko Rass.
Lilioms Dailes teātrī uzrāda krasu skatpunkta maiņu. Nepatīkami, bet… pārliecinoši
Reti gadījies iznākt no teātra tik satriektai un pretrunu plosītai. Pieredze palaikam ir visai apgrūtinoša nasta, kur jaunības iespaidi ir vieglākā un gaišākā daļa. Dailes teātris šīs sezonas laikā jau otru reizi atvēzējies ne tikai pret spožām Latvijas teātra leģendām, bet — gluži personiski — arī pret manām atmiņām un licis pārvērtēt pamatvērtības. Nedaudzajās dienās, kas pagājušas kopš Lilioma pirmizrādes, ungāru režisores Ildiko Gāšpāras iestudējums griezies manā galvā kā filmas cilpa, atklājot uzreiz neieraudzītas vērtības un slāpējot pirmā brīža noliegumu.
Salīdzinājums nav arguments, tomēr šoreiz bez tā nevaru iztikt, jo tikai tā arī ieraudzīju kraso lugas pārvērtējumu, ko veikusi Gāšpāra. Šis ir piektais Ferenca Molnāra «priekšpilsētas leģendas» — tāds ir autora dotais žanra apzīmējums — lasījums, ko esmu redzējusi: pēc Alfrēda Jaunušana ikoniskā uzveduma (1971) arī Jura Bartkeviča iestudēto «nabago laiku» Liliomu Liepājā (1996), atkārtoto Edmunda Freiberga versiju Nacionālajā teātrī (2013), kā arī ungāru režisora Kornela Mundruco kopā ar Moniku Pormali no Zalcburgas festivāla uz Hamburgas Thalia teātri pārcelto iestudējumu (2019), kas togad tika izvirzīts Johana Nestroja, Austrijas skatuves mākslas izcilības, balvai.
