Veiksme neko neiemāca, mēs kļūstam labāki tikai caur kļūdām. Apmēram tāda bija mūziķa Eda Šīrana doma, ko dzirdēju kādā intervijā pēc viņa jaunākā albuma iznākšanas. Sērojot par drauga pēkšņo nāvi un pārdzīvojot baiso vēža diagnozi sievai, kas tobrīd bija otrā bērna gaidībās, Šīrans izdzied sava briesmīgākā gada sāpes un secina, ka beidzot dzīve likusi pieaugt.
Angļu superzvaigznes atziņa par kļūdu svētīgumu aizķērās prātā, jo ļoti atšķirās no uzpumpētā pozitīvisma, ko pieredzēju šeit mācību gada laikā Amerikā. «Lielisks darbs!» ir gandrīz vai automātisks pirmais komentārs par jebko — arī par darbu, kas nav lielisks. Pienāk jau arī brīdis kritikai, taču parasti tā ir aptamborēta, un reti dzird tiešu valodu.
Sākumā man tas šķita bērnišķīgi un smieklīgi, tad tracināja, bet vēlāk centos saprast iemeslus un kaut ko no šīs pieredzes iemācīties. Kāda rūdīta profesore, ar kuru pārrunāju šos vērojumus, atsaucās uz «trofeju paaudzes» fenomenu: ja pašapziņas stiprināšanas labad visi izglītības sistēmā no bērnības ir pieradināti saņemt balvas tikai par piedalīšanos vien, kritikas uzklausīšana un izteikšana šķiet kas ārkārtējs. Ar uzslavām barots, cilvēks gaida augstu vērtējumu par jebkādām pūlēm neatkarīgi no gala rezultāta. Taču rezultāta svarīgums dzīvē nav atcelts. Tā arī darbā viss var būt «lieliski», līdz kādā mirklī cilvēks pēkšņi tiek atlaists — bez īpašiem paskaidrojumiem, jo bosam taisnība, bet katrs lieks vārds tomēr var kļūt par iemeslu dārgai tiesvedībai. Tādi amerikāņu kalniņi…
Un kā jums šķiet — vai Šīrans ir pelnījis «lieliski, Ed!» par slavas dziesmu kļūdām?
