Azarts un prieks

Finiša taisne degungalā, mans Hamfrija stipendijas laiks ASV tuvojas noslēgumam. Pēc intensīva akadēmiskā semestra beigām mūsu grupa nu izklīdusi pa visām valsts malām, jo atlicis pēdējais, ļoti individuālais programmas posms — prakse. 

Es iztieku bez dubultas kravāšanās, jo palieku tepat Fīniksā pabeigt savu jau iesākto darbu pētnieciskās žurnālistikas centrā. Runājot ar kolēģiem, kas cīnās ar adaptēšanās grūtībām un jēgas meklējumiem, uz dažām nedēļām iekļaujoties jaunā vietā, vēl vairāk novērtēju, cik ļoti man paveicies ar izvēli. Esmu daļa no nelielas, bet motivētas un profesionālas komandas, kas vēl vairākus mēnešus turpinās izmeklēt litija bateriju sarežģīto nākotni ASV, un tieši mans darbs ir ļāvis šai idejai izkūņoties un iegūt virzienu. «Rakšanas» azarts pārsteidzis arī mani pašu, jo pēc redaktora darba gadiem tiešām izbaudu iespēju uz neilgu brīdi, bet ar pilnu jaudu atgriezties reportiera ādā, urbties cauri sarežģītu dokumentu blāķiem un meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus iepriekš neviens nav uzdevis. Taču izmantošu atlikušo mēnesi, lai apmeklētu arī dažādu mediju redakcijas un vairāk uzzinātu par viņu digitālo ienākumu stratēģijām. Lai gan tā ASV ir diezgan dziļa bēdu leja, mācīties var arī no kļūdām.

Prieks, ka beidzot sanāk arī vairāk doties dabā un piedzīvot tās skaistumu. Reizēm tā aizrauj elpu — kā stāvot uz klints kraujas 300 metrus virs varenās Kolorādo upes līkumiem un cenšoties noturēties spējā viesuļbrāzmā. Citreiz piepilda ar mieru un pateicību, tik baltu un dāsnu kā saguaro kaktusu ziedu čemuri, kas tagad maijā krāšņo tuksneša adatainos milžus.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā