Ar Valsts prezidentu Egilu Levitu sarunājāmies Rīgas pilī pirmdien, 8. maijā, bet trešdien, kad žurnāla numurs ar intervijas tekstu jau bija nodrukāts, viņš paziņoja, ka nekandidēs uz otru termiņu amatā. Taču arī šajā intervijā Levits uzsvēra, ka nevēlas, lai viņu amatā ievēlē ar «prokremlisko» partiju balsīm. Viņš esot gandarīts, ka viņa amata pilnvaru laikā Latvija ir kļuvusi latviskāka, un neuztraucoties, vai viņu ievēlēs atkārtoti.
Kas ir jūsu svarīgākie sasniegumi četros gados prezidenta amatā?
Es esmu darbojies četros virzienos — Latvijas drošības nostiprināšana, ārpolitika, it sevišķi starptautiskās tiesības, nacionāla, latviska Latvija un ilgtspējīga, konkurētspējīga Latvija, it sevišķi, ja mēs runājam par zinātni, tehnoloģiju, jo tas ir pamats ekonomiskai attīstībai. Tad mēs, protams, varam runāt par katru no šiem virzieniem.
Pirms ievēlēšanas pirms četriem gadiem teicāt, ka jūsu trīs mērķi ir samazināt nevienlīdzību, veicināt piederības sajūtu un veidot Latviju par modernu valsti. Kas konkrēti ir izdarīts katrā no šīm jomām?
Piederības sajūta — tā ir latviska Latvija. Man tas bija centrāls uzdevums. Jo Latvijas pastāvēšanas jēga ir tikai, ja tā ir latviska Latvija. Tas arī izriet no Satversmes, no tās ievada. Es esmu pastāvīgi un konsekventi veicinājis latviešu valodu kā kopējo valsts valodu.
Piemēram, man bija diezgan ilga diskusija ar Izglītības ministriju par valsts valodas jaunajām pamatnostādnēm, kur bija teikts, ka viens no mērķiem ir daudzvalodības veicināšana. Nē, mūsu mērķis ir veicināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tas arī tika pieņemts.
Tad, protams, pāreja uz latviešu valodu skolās, kas, protams, bija jāizdara jau sen. Vai mēs zinām, ka lielākajā daļā skolu otrā svešvaloda pēc angļu valodas joprojām ir krievu valoda? Un to es esmu arī ievadījis, ka ir pieņemts lēmums, ka otrā svešvaloda būs Eiropas Savienības valoda. Tagad, protams, jāskatās, lai būtu pietiekoši liels skolotāju skaits.
Latviešu diskriminācija darba tirgū — es esmu gandrīz katrā Saeimas runā uz to norādījis. Tur nepieciešami arī zināmi likumdošanas labojumi, bet arī tā apziņa.
Psiholoģiskā dekolonizācija — vēl daudziem latviešiem ir zināmas apzinātas vai neapzinātas sentimentālas saites ar Krieviju un visu krievisko. Es vienmēr esmu iestājies par šo koloniālisma palieku likvidēšanu. Gan redzamo zīmju — pieminekļu, nosaukumu —, gan arī vienkārši piesaisti krievu telpai. Ir tādā ziņā ir citāds, bet liela daļa preses vienmēr ziņo, piemēram, kas notiek Čeļabinskā, [ka ir] kaut kāds ugunsgrēks. Bet arī Brazīlijā notiek ugunsgrēki. Tas nozīmē, ka mentālā telpa mums joprojām ir daļēji orientēta uz Krieviju. Es domāju, ka tas tagad ir ļoti stingri jāpadara skaidrs un redzams.
Tā ka nacionāli latviskā rakstura veicināšanā tiešām ir daudz kas izdarīts. Arī pateicoties Valsts prezidenta darbībai, mēs šodien varam teikt, ka 2023. gadā Latvija ir nacionāli latviskāka nekā 2019. gadā, noteikti. Un tur man bija zināma loma, tā es varētu teikt.
Bet nevienlīdzības mazināšanas pamatā ir nevis esošo nepietiekošo resursu pārdale. Kad bija nodokļu reforma, es iestājos pret to, ka ir dažādas netaisnības nodokļu reformā, kas bija pirms diviem gadiem, [finanšu ministra] Reira laikā. To daļēji ņēma vērā. Pamatā, ja mēs runājam par ilgtspējīgu Latviju, pietiekošu labklājību mēs varam iegūt tikai kā izglītota nācija.
Esmu pastāvīgi norādījis uz to — es esmu pirmais, kas to teica, — ka Latvija atpaliek no Baltijas valstīm — 2021. gada Saeimas runā, 2022. gada Saeimas runā —, lai pievērstu uzmanību, ka mums kaut kas ir patiešām jādara.
Ja mēs gribam izkļūt no šī vidējo ienākumu slazda, tad to mēs varam tikai ar masīvām investīcijām izglītībā visās pakāpēs. Augstākajā izglītībā, zinātnē, pētniecībā, pētniecības rezultātu pārnesē uz ekonomiku. Tad ekonomika, protams, var saņemt pietiekošu grūdienu, lai augtu pietiekoši ātri.
Pirms mēneša es šeit [Pilī] rīkoju konferenci par pētniecības rezultātu pārnesi uz ekonomiku, kur mums vienkārši tie ķēdes elementi nav sasaistīti kopā. Tāpēc, piemēram, bija mans priekšlikums par atsevišķu zinātnes valsts ministru.
Mums ir jārada pamats labklājībai, jāveicina šis pamats, kas tad ar pārdales mehānismu nāks par labu visiem. Es domāju, ka tas ir tas veids, kā mazināt nevienlīdzību.
Runādams par solidaritāti, jūs minējāt vienu konkrētu lietu: «Tas nozīmē arī gluži konkrēti, ka visa veselības aprūpes sistēma mums diemžēl ir vissliktākajā vai gandrīz vissliktākajā situācijā Eiropā.» Pagājuši četri gadi, un mēs varam teikt apmēram to pašu.
Es esmu vienmēr iestājies par finansējuma palielinājumu. Man bija saruna gan ar ārstiem, gan ar attiecīgajiem veselības ministriem, un tur mums bija vienas domas — vajag palielināt izdevumus veselībai. Un tas patiešām arī ir noticis. Tas ir devis rezultātu, bet ne pietiekošu rezultātu.
Mums ir ļoti necaurskatāma atalgojuma reforma mediķiem. Tā ir izstrādāta, bet tā netiek ieviesta zināmu iemeslu dēļ, jo dažiem pašreizējā situācija ir izdevīga. Kaut gan es pastāvīgi atgādinu, arī beidzamajā sarunā ar pašreizējo veselības ministri teicu, ka šis jautājums jārisina.
Kas jādara, ir zināms, nav tagad jāgudro. Jautājums ir par Saeimas, valdības un koalīcijas politisko gribu izdarīt attiecīgās reformas. Nauda ir palielināta. Varbūt vienkāršāk ir palielināt izdevumus, nekā izdarīt šīs reformas. Šai reformu gribai vajadzēja būt lielākai, ko, runājot tieši par veselību, es esmu arī pastāvīgi norādījis.
Vai plānojat kaut ko mainīt savās prioritātēs, ja jūs ievēlēs atkāroti? Kas būtu nākamo četru gadu lielie mērķi?
Drošība un ārpolitika, protams, pastāvīgi mainās. Ir jāprot runāt ar mūsu sabiedrotajiem un skaidrot mūsu pozīciju tādā valodā un tādā veidā, kas ir sarunu partneriem saprotama. Un šeit, protams, palīdz mana 24 gadu pieredze Eiropas tiesneša amatā — gan juridiskā, gan arī, protams, politiskā. Mūsu pozīcijas var pasniegt tā, ka tās gūst pozitīvāku atbalsi. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.
Drošības politikā ir tiešām daudz kas mainījies kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tā saucamā atvērto durvju politika Ukrainai, kas ir jau 15 gadus — mēs tur nevaram palikt. Tieši aizvakar es tikos ar Ukrainas Ministru prezidentu. Mēs kopā strādājam pie jautājuma, lai Viļņas [NATO] samitā panāktu kaut ko vairāk. Par to ir daudz jārunā.
Jo panākt šo Rietumu solidaritāti nav [tik] vienkārši, kā aiziet un pateikt – «mums vajag». Tas ir pastāvīgs, nopietns darbs, prasme to darīt. Austrumu flangs ir kļuvis krietni spēcīgāks, arī politiski dinamiskāks. Tas veido NATO un līdz ar to arī starptautisko darba kārtību lielākā mērā, nekā tas ir bijis līdz šim.
Tad ir man vēl viena specifiska misija, ko es redzu — starptautisko tiesību jautājums. Marta sākumā prezidents Zelenskis Eiropas un Amerikas tieslietu ministru un prokuroru konferencē Ļvivā man lūdza skaidrot jautājumu par starptautisko tribunālu Krievijas agresijas iztiesāšanai. Principā šī doma iet uz priekšu, bet pie šī tribunāla vēl ir daudz jāstrādā. Jo starptautiskajās tiesībās arī ir inerce. Tas ir kaut kas jauns, un nav tā, ka tu vienreiz aizej un pasaki kaut ko, un tas tad uzreiz notiek. Ir naivi tā iedomāties.
Ko jūs prognozējat, ko Viļņā varētu reālistiski sagaidīt — vai Ukrainai būs NATO dalības rīcības plāns?
Man pirms dažām dienām bija saruna Londonā gan ar [Ukrainas premjerministru] Šmihaļu, gan ar [NATO ģenerālsekretāru] Stoltenbergu. Varam sagaidīt to, ka pastiprināsies un institucionalizēsies reālā palīdzība Ukrainai — bruņojums, munīcija. Šis ietvars tiks nostiprināts. Mēs, valstu grupa, tagad strādājam pie tā, kā panākt pietiekoši skaidru perspektīvu Ukrainas dalībai NATO.
Jo argumenti ir tādi — ja Ukraina galu galā nebūs NATO, tas, protams, visu laiku provocēs Krieviju. Tā ka Ukrainai ir vajadzīga šī garantija, un 5. pants ir tā reālā garantija. Ukrainai ir arī vienīgā armija, kurai ir īsta kaujas pieredze, kas būs liels pienesums arī NATO. Patlaban nav tāda situācija, ka Ukraina varētu tūlīt tikt uzņemta NATO. Bet Ukrainai ir jādod kaut kāda veida garantijas, lai piesaistītu to NATO. Viens no piesaistes momentiem — lai Ukrainas armija pēc iespējas ātri pāriet uz NATO standartiem.
Viņi to dara jau vairākus gadus.
Bet vēl arī speciāli to darīt. Tā ka patlaban notiek patiešām intensīvs darbs gan politiskā, gan diplomātiskā līmenī, lai panāktu progresu. Jo ir skaidrs, ka pašreizējā formula, kaut vai iepriekšējā formula, kas bija Madridē, ir nepietiekoša.
Jūs teicāt — «provocēs Krieviju». Tad jūs domājat, ka Ukraina nesakaus Krievijas armiju?
(Smejas) Mēs redzam, ka Rietumu formulējums ir evolucionējis. Kara sākumā bija — ir jādod palīdzība Ukrainai, lai tā varētu noturēties. Tad bija formulējums, ka Krievija nedrīkst uzvarēt, lai ko tas arī nozīmē. Un tagad, kopš šī gada sākuma, kopējais formulējums, un to saka faktiski gandrīz visi, ir — Ukrainai ir jāuzvar.
No Baidena to laikam vēl neesam dzirdējuši.
Ļoti tuvs formulējums katrā ziņā. Ko nozīmē šī uzvara, tas ir atkal Ukrainai pašai jādefinē.
Viņi visu laiku to definē.
Būtībā no tā izriet, ka mēs dosim palīdzību, kamēr Ukraina uzvarēs — pagaidām ir šis formulējums.
Bet noturēt šo solidaritāti demokrātiskā Rietumu sabiedrībā nav vienkārši. Daudzi mani Rietumu kolēģi ir teikuši, ka, protams, viņi ar visu sirdi ir par Ukrainu, bet viņiem jāizskaidro saviem vēlētājiem, kāpēc nauda, kas aiziet Ukrainai, netiek investēta, piemēram, veselības sistēmā, sociālajā sistēmā, un tā tālāk. Un tas viņiem ir jāizskaidro cilvēkam, kura pasaules horizonts ārpus valsts robežām varbūt nav tik skaidrs. Tā ir tā problēma, un tas ir arī tas risks.
Un mans, Latvijas un mūsu sabiedroto uzdevums ir motivēt Rietumu politiķus runāt ar saviem vēlētājiem, kāpēc ir vajadzīgs palīdzēt Ukrainai. Man tur ir labi argumenti, bet tas ir pastāvīgs darbs. Un sevišķi pirms kādām vēlēšanām, tur vēl īpaši jāstrādā.
Kāpēc pēc Nacionālās apvienības lēmuma virzīt jūs amatam divas dienas domājāt, pirms izlēmāt kandidēt?
Es biju ievēlēts 2019. gadā un savu darbību plānoju uz attiecīgo mandātu uz četriem gadiem — līdz 2023. gadam. Šī ir situācija, kad ir jāpieņem jauns lēmums, kam nav sakara ar iepriekšējo. To es gribētu uzsvērt — ka tam nav sakara ar iepriekšējo. Protams, ir arī zināmas priekšrocības būt «brīvam pilsonim», kas var teikt, kā viņš redz pasauli, un komentēt politiku, darboties starptautiski un darboties zinātniski. Bet šis lēmums nāca tādēļ, ka es uzskatu, ka pašreizējā koalīcija, kāda tā ir, pie pašreizējā Saeimas salikuma ir reāli iespējami labākā. Nav noslēpums, ka es vēlējos, lai arī Progresīvie būtu iekšā koalīcijā, bet divi partneri to negrib. Bet tā ir tā jēdzīgā koalīcija, kas ir iespējama — vai nu pašreizējā, vai, iespējams, vēl ar Progresīvajiem.
Daži teiktu, ka, iespējams, vēl ar «zaļajiem zemniekiem».
Par «zaļajiem zemniekiem» es varu pateikt, ka tā ir tradicionāla konservatīva partija — nevis ekstrēmi konservatīva, bet pavisam konservatīva partija —, kura pati sevi patlaban — un es ceru, ka tas mainīsies, — ir iedzinusi stūrī ar savu atkarību no vienas toksiskas personas, kas ir arī mūsu sabiedroto sankciju sarakstā. Tas, protams, atkal ir drošības jautājums, bet tas var mainīties, un tādā gadījumā ZZS pēc savas ideoloģijas ir ļoti līdzīga Apvienotajam sarakstam.
Apvienību dibināja apmēram gadu pēc tam, kad Lembergs ar Šķēli noslēdza “vienošanos par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu”, proti, par valsts varas privatizēšanu. Šķēlem bija Tautas partija, Lembergs izveidoja ZZS, un jūs sakāt, ka ZZS ir iedzinusi sevi stūrī ar Lembergu?
ZZS ir dziļas vēsturiskas saknes, deviņdesmitajos gados Zemnieku savienība bija arī valdības koalīcijā. Katrā ziņā šī simbioze no valsts viedokļa ir problemātiska.
Kas tad ZZS būtu jādara, lai tā atsaitētos no Lemberga? Vienkārši tas jāpasaka?
Protams, atsaitēšanās ir jābūt ticamai.
Kas to padarītu par ticamu?
Tas ir viņiem pašiem jāredz, to jau cilvēki vērtē, vai tas ir nopietni, vai nav nopietni.
Jums ir viszemākais reitings no visiem prezidentiem. Esat teicis, ka reitings nav galvenais, bet tomēr — kāpēc, jūsuprāt, vērtējums aptaujās ir tik zems?
Mums ir fragmentēta un sašķelta sabiedrība vairākos sektoros. Mans reitings it sevišķi noslīdēja Covid krīzē, jo mana pozīcija ir skaidra — par vakcinēšanos, par ierobežojumiem, lai neinficētu citus cilvēkus. Un daudziem tas nepatika. Antivakseru kustība ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs bija diezgan spēcīga. Un, tā kā es to ļoti skaidri formulēju, tad arī visa nepatika simboliski tika vērsta arī pret mani. Teicu, ka ir jābūt konsekventai politikai, un brīdī, kad valdība svārstījās par ierobežojumiem, es teicu, ka tiem ir jābūt pietiekoši stingriem. Toreiz tā vēl bija diezga smaga slimība, tie ierobežojumi bija nepieciešami. Šodien tas tā vairs īsti nav. Valdība lielā mērā arī šo politiku īstenoja.
Tad jūs domājat, ka iemesls ir tikai kovids?
Vēl viens ļoti svarīgs faktors ir tas, ka es esmu par nacionālu, latvisku Latviju. Un daudziem tas nepatīk. Jo es tiešām uzskatu, ka Latvijai ir jēga tikai kā nacionālai, latviskai valstij.
Vai jūs domājat, ka latvieši to neatbalsta?
Es tagad nelietoju to jēdzienu, bet pirms desmit gadiem es runāju par gļēvlatviešiem. «Nav laiks pienācis», «mēs neesam sagatavojuši to izglītības reformu, un tur vēl ir pārejas periods», un tamlīdzīgi. Nē, ir skaidra pozīcija. Es domāju, ka tas ir viens faktors, kas vienā sabiedrības daļā man rada mīnusus.
Vairai Vīķei-Freibergai arī bija diezgan stingra nostāja valstij svarīgos jautājumos. Un jūs sakāt, ka jums tas ir traucējis?
Jā, es domāju gan, protams. Ja mēs apskatāmies tos komentārus, tā patiešām arī ir. Un tas rada šo pozīciju pret saprātīgu politiku. Un saprātīga politika ir stingra politika, bet ir arī tāda politika, kur ir nepieciešami demokrātiski kompromisi. Un daudzi cilvēki savu neapmierinātību ar valsti kā tādu projicē uz Valsts prezidentu.
Esat teicis, ka jums ir bijušas problēmas ar komunikāciju. Kādas tieši, un kā, jūsuprāt, varētu to labot?
Es komunikācijai neesmu pievērsis pietiekošu uzmanību, jo populismu es nevaru atbalstīt. Protams, ar populismu tu vari dabūt diezgan augstus reitingus. Piemēram — ja es tajā Covid krīzes laikā būtu iestājies pret visiem tiem ierobežojumiem, es noteikti savus reitingus pamatīgi uzvilktu augšā. Bet tas būtu nepareizi un populistiski.
Prezidents ir politiska amatpersona un stāv par noteiktiem principiem, vismaz es to saku. Un saprātīga, racionāla politika, latviska politika, kas nodrošina Latvijas ilgtspējīgu drošību, ne vienmēr ir populāra. Un ar populistiskiem saukļiem — ņemiet to par plusu vai par mīnusu, man vienalga — es nenodarbojos un arī turpmāk nenodarbošos.
Tad jau tā nav problēma, bet izvēle, kā komunicēt.
Nav tā, ka nav bijušas arī kļūdas. Es [tagad] droši vien labāk skaidrotu par reformu nepieciešamību medicīnā. To es daru, bet droši vien man tas ir jādara intensīvāk.
Populisms nav mana lieta. Ja kāds grib populistisku prezidentu, lai vēlē citu!
Jūs arī esat teicis, ka negribētu tikt ievēlēts ar «prokremlisku spēku» atbalstu. Kas ir šie spēki un kas ir tās rīcības, pēc kurām mēs varētu spriest, ka šie ir prokremliski spēki?
Partiju novērtējums. To redz ilgstošākā laika posmā — kādi ir izteikumi, kādi balsojumi, kādi cilvēki tur piedalās. Ir diezgan skaidrs, ka šīs divas partijas var apzīmēt par tādām. Un tas ir mans personīgais vērtējums.
Kuras divas partijas?
Rosļikova partija un Šlesera partija. Tās ir prokremliskas, jo tās mazina Latvijas latvisko un rietumniecisko raksturu. Koalīcija ar šīm partijām nav Latvijas drošības interesēs. Tas atkal ir mans princips — ja kāds grib tikt ievēlēts ar prokremliskām balsīm, lai to dara, bet es nē. Domāju, ka tur mēs esam vienisprātis ar šīm partijām — viņas par mani nebalsos, un es arī negribu, lai tās par mani balso.
Delfiem teicāt, ka “latviskā pasaules redzējuma” kritērijs ir attieksme pret okupāciju — vai mūs okupēja vai atbrīvoja. ASV un citas valstis okupāciju neatzina, bet tāpēc vien tās taču nav ar “latvisku redzējumu”. Vai tā ir latviski nacionāla vai tomēr starptautiski tiesiska atšķirība?
Nevajag jaukt divas lietas. Jautājums ir par to, vai Latvija ir latviešu nacionāla valsts, kur dzīvo dažādas tautības, bet kur kopējā valoda ir latviešu valoda, kur ir arī kopēja kultūra un kopējais pasaules redzējums. Pie šī pasaules redzējuma var pajautāt cilvēkam — vai mūs atbrīvoja vai okupēja? Un tad var redzēt, tas ir testa jautājums attiecībā uz šo nostāju.
Bet, ja atgriežamies pie starptautiskajām tiesībām, es tagad arī ļoti iestājos par to, ka starptautiskās tiesības nedrīkst tikt degradētas. Un manās starptautiskajās sarunās tam ne visi īsti piekrīt, it sevišķi tas attiecas uz tā saucamajiem globālajiem Dienvidiem — tām valstīm, kurām starptautiskās tiesības ir viens no argumentiem. Un to nedrīkst pieļaut, ņemot vērā gan Latvijas vēsturi, gan arī to, ka starptautiskās tiesības ir pasaules miera pamats. Tur tiešām ir jāpieliek lielas pūles, lai izskaidrotu šo tipisko eiropeiski rietumniecisko uzskatu trešajām pasaules valstīm, kurām, protams, ir arī vēsturiska nepatika pret to, ka Rietumi viņus māca.
Jūsu par tradicionālo un konservatīvo dēvētās ZZS krusttēvs Lembergs ir dēvējis NATO par okupantiem.
Tas katrā ziņā norāda, ka šī persona acīmredzot nav par latvisku, nacionālu Latviju. Citi neviens nav tā īsti to atkārtojis laikam.
Bet viņiem Lembergs joprojām ir premjerministra amata kandidāts.
Bet es saku — tā ir viena problēma tai partijai. To es patlaban nevaru akceptēt nedz kā pašreizējais, nedz arī kā nākamais prezidents. Bet šī ir problēma, ko attiecīgā partija var risināt.
Bet, ja ZZS nenorobežotos no Lemberga, bet jūs tiktu ievēlēts ar ZZS palīdzību, vai skaitītos, ka esat ievēlēts ar prokremlisko partiju atbalstu?
Es domāju, ka tur tās izredzes ir diezgan mazas, ka es tieku ievēlēts ar… Es tomēr redzu atšķirību starp tām divām partijām un šo partiju, jo šī tomēr ir pamatā latviski orientēta, konservatīva partija, parasta konservatīva partija.
Šobrīd jums atbalstu izteikušas tikai NA un JV, kopā 39 deputāti. Iezīmējiet scenāriju, kā jūs varētu tikt līdz 51 deputāta atbalstam.
Spekulēt ir žurnālistu un dīvāna ekspertu uzdevums, tas nav mans uzdevums.
Bet kā jūs iedomājaties, kā jūs varētu tikt ievēlēts? Jo droši vien, ja kandidējat, tad cerat, ka jūs varētu ievēlēt.
Mana kandidatūra ir primāri viens politisks piedāvājums. Valsts prezidents netiek ievēlēts tādā procedūrā, kā izvēlas skaistuma konkursā uzvarētāju. Arī Progresīvajiem būs tāds kandidāts, kurš atbilst vairāk viņu pasaules uzskatiem. Un JV un NA ir virzījusi mani, jo mums šis pasaules redzējums ne simtprocentīgi, bet lielos vilcienos ir līdzīgs.
Vai tātad esat piekritis kandidēt bez plāna, kā jūs varētu ievēlēt?
Šis plāns noteikti būs saruna starp politiskajām partijām, un beigās jau viens ir jāievēlē. Tad jau redzēsim, kuru ievēlēs. Es negribu prognozēt, tas ir jūsu uzdevums. Šis ir mans piedāvājums, redzēsim, cik nobalsos par mani.
Prezidenta kungs, jūs pat prognozējat, kas notiks ar Krieviju un Ukrainu, bet neprognozējat, kas tūlīt notiks vēlēšanās?
Šo es neprognozēju, jo es uz to skatos diezgan relaksēti.
Sakāt, ka Stambulas konvencijā ir «ideoloģiski jautājumi», kuru dēļ tā nebūtu jāratificē. Kas ir šie «ideoloģiskie jautājumi»?
Nevis nebūtu jāratificē, bet par kuru sabiedrībā nav vienots viedoklis. Satversmes tiesa jau ir konstatējusi, ka ratifikācija ir iespējama, ka tā nav pretrunā ar Satversmi. Un tas ir vērtību jautājums, un vērtību jautājumus vai nu noskaidro referendumā, vai arī tautas vēlēti pārstāvji, kas ir Saeima. Patlaban sabiedrība ir sašķelta šajā jomā. Man šķiet, ka varētu atrast risinājumu — tā konvencija paredz noteiktus pasākums, un mēs varam pieņemt arī nacionālu likumu, kur visi tie pasākumi vēl vairāk tiek noteikti. Tā ir tā jēga.
Bet kas tad ir tie ideoloģiskie jautājumi?
Ideoloģiski jautājumi ir tie, kurus var interpretēt dažādi. Ir valstis, kas ir ratificējušas, ir dažas valstis, un Latvija to starpā, kuras nav ratificējušas. Un ir virkne valstis, kuras ir ratificējušas ar atrunām. Piemēram, Horvātijā ir rezervācija apmēram tāda, ka no šīs konvencijas neizriet Horvātijas pienākums ieviest dzimumu ideoloģiju vai mainīt laulības definīciju.
Laulības definīcija konvencijā vispār nav pieminēta.
Es tikai saku, ka tas ir nodrošinājums Horvātijā. Tā ka rezervācijas ir iespējamas.
Kādas ideoloģijas atšķirības Latvijai ir no Ukrainas, Igaunijas, Zviedrijas vai Somijas, kuras to ir ratificējušas?
Nezinu, vai Latvijai, bet vienai daļai Latvijas sabiedrības, kura uzskata šo tradicionālo ģimenes jēdzienu par vērtību pašu par sevi.
Bet ģimenes jēdziens Stambulas konvencijā nav pārdefinēts.
Ja labi grib, ir iespējamas interpretācijas, kas var šo tradicionālo uzskatu apšaubīt. Tās ir tās bažas no šīs sabiedrības daļas. Tāpēc es saku, ka Stambulas konvenciju, manuprāt, ir iespējams ratificēt ar attiecīgām atrunām. Bet tā konvencija pati par sevi jau neko nemainīs. Tur ir nepieciešami Latvijas attiecīgie pasākumi, kas nodrošina to, ka šī vardarbība tiek ierobežota vai likvidēta.
Konvencija vien varbūt nemainīs, bet, ja paliekam pie ideoloģijas, mēs tagad esam vienā kompānijā ar tādām valstīm kā Ungārija un Turcija.
Čehija, Slovākija. Mans personīgais uzskats — vērtību jautājums ir demokrātijas jautājums, un to nenosaka nedz prezidents, nedz tiesa.
Kas ir tās vērtības, kas latviešiem tur nebūtu pieņemamas?
Ģimenes jēdziena paplašinājumi — vienai sabiedrības daļai tas nav īsti pieņemams.
Ko jūs teiksiet tiem Latvijas pilsoņiem, kuri jūsu izvairīgumu šajos svarīgajos jautājumos varētu traktēt kā mēģinājumu pirms vēlēšanām pielabināties NA, ZZS un LPV?
Es teiktu, ka tā ir mana nostāja. Šis ir vērtību jautājums, un man jāsaka, ka šajā ziņā mans personīgais viedoklis arī ir tuvāks konservatīvajam.
Pret Stambulas konvencijas iekļaušanu Saeimas darba kārtībā nupat balsoja arī visi tie, par kuriem teicāt, ka jūs negribētu, lai viņi balso par jums. Vai sanāk, ka vismaz jautājumā par vardarbību pret sievietēm ideoloģija jums sakrīt ar šīm prokremliskajām partijām?
Nē, tas ir pilnīgi neatkarīgi, jo šāda nostāja pastāvēja jau tūkstots gadus pirms kaut kāda tur Šlesera un šiem cilvēkiem. Es domāju, ka šai tradīcijai ir zināma nozīme.
Mēs tagad būsim atpakaļ viduslaikos?
Nē, es domāju, šī ir ilgstoša tradīcija, un es domāju, ka šai tradīcijai ir zināma vērtība. Bet, ja sabiedrībā mainās šis uzskats, tad tas mainās. Droši vien nākamajai paaudzei tas būs citāds, tad arī demokrātiski tas tiks pieņemts. Varbūt tas jau tagad notiks — to es nezinu.
Līdzīgi smagi iet ar Civilās savienības likuma pieņemšanu. Jūs pirms ievēlēšanas mums intervijā teicāt, ka viens no prezidenta uzdevumiem ir būt par Satversmes sargu. Vai Saeimai ir jāpilda Satversmes tiesas spriedumi?
Protams, ka jāpilda.
Vai šis likumprojekts, jūsuprāt, neizpilda Satversmes tiesas spriedumu?
Satversmes tiesas spriedums paredz Darba likuma attiecīgā panta interpretāciju. Darba likums arī ir ticis izmainīts. Tā ka Satversmes tiesas spriedums ir izpildīts. Man ir tāds pats viedoklis kā Satversmes tiesas priekšsēdētājam [Aldim] Laviņam, kurš arī saka, ka Satversmes tiesas spriedums ir izpildīts. Motīvu daļā spriedumā ir tālākas tādas interpretācijas no Satversmes tiesas puses, kas ir aicinājums likumdevējam šo jautājumu regulēt, nenosakot, kādā veidā. Patlaban Tieslietu ministrija arī strādā pie tā, kādā veidā visas šīs situācijas varētu likumā tikt noregulētas.
Un ir divas iespējas – vai nu vienā atsevišķā likumā, vai arī grozījumi dažādos atsevišķos likumos. No likumdošanas viedokļa ērtāk būtu viens atsevišķs likums. Bet patlaban tur strādā darba grupa, un es pieņemu, ka šis jautājums tiks drīz atrisināts.
Jūs esat arī teicis, ka Civilās savienības likums ir jautājums, kas jāvērtē sabiedrībai, nevis tiesai vai prezidentam. Kā tas būtu jāsaprot — vai iesakāt rīkot tautas nobalsošanu?
Es domāju, ka Satversmes tiesas spriedums ir izpildīts. Punkts.
Satversmes tiesas spriedums norāda, ka valsts aizsargā ne tikai laulību, bet arī ģimeni.
Tā ir motīvu daļa, no kuras izriet vajadzība šos jautājumus atrisināt likumā, nenosakot, kādā veidā. Un Saeima, respektīvi — koalīcija, respektīvi — valdība, respektīvi — Tieslietu ministrija pie šī jautājuma strādā.
Bet kāds ir jūsu kā pilsoņa viedoklis — vai visām ģimenēm ir jābūt vienādām tiesībām?
Tas ir jautājums par ģimenes definīciju. Civillikumā ir definēta ģimene. Tā tas ir. Un jautājums ir par šīs ģimenes definīcijas paplašināšanu un pie attiecīgo situāciju noregulēšanas vai nu vairākos likumos, vai vienā likumā. Es jau teicu — ērtāk un vienkāršāk arī lietotājam, ja būtu viens atsevišķs likums, un es pieņemu, ka tas varētu būt tas rezultāts, ko Tieslietu ministrija liks priekšā Saeimai.
Raivis Dzintars ir teicis, ka viņa partijai sakrītot ar jums programmatiskie uzskati. Kas tieši, jūsuprāt, jūsu programmā sakrīt ar Raivi Dzintaru, kurš 2002. gadā programmatiski vēstīja, ka dalība Eiropas Savienībā nav savienojama ar latvisku Latviju?
Ja šo 21 gadu veco izteicienu, ja tā viņš joprojām domā — bet tā viņš nedomā, tagad viņš ir mainījis savu viedokli —, tad katrā ziņā to es neakceptēju. Es vienmēr esmu bijis par Eiropas Savienību, par Latviju ES un par efektīvu un spēcīgu ES.
Prezidenta Ordeņu kapituls pērn 1. martā atņēma Krievijas oligarham Pjotram Avenam Triju zvaigžņu ordeni. Kā vērtējat Ogres pašvaldības vadītāja Helmaņa vēlmi sarīkot sankcijām pakļautā oligarha Avena porcelāna izstādi?
Es to vērtēju negatīvi. Šādai izstādei nevajadzēja būt. Es domāju, ka vajadzēja saprast, ka tas nav politiski pieņemams.
Vai NA valdes locekļa sadarbība ar Putinam tuvu oligarhu, turklāt kara laikā, liecina par latvisku vai par prokremlisku pasaules redzējumu?
Domāju, ka tā bija kļūda. Domāju, ka viņš pats atzina šo kļūdu un šai sadarbībai nevajadzēja būt.
Daži partijas biedri to ir nodēvējuši par kļūdu, taču, piemēram, Raivim Dzintaram joprojām neesot pilnīgas skaidrības par Avena personību, bet Helmanis viņam joprojām šķietot «līderis ar latvisku pārliecību».
Es teikšu savu viedokli. Es neesmu NA biedrs. Ir daudzi jautājumi, kur mums sakrīt. Es nezinu, kāds ir NA viedoklis, tā ir jūsu interpretācija par viņu viedokli. Bet es saku savu viedokli, ka tā bija kļūda.
Vai, jūsuprāt, Helmaņa kunga izrīkošanās ar Ogres muzeja darbiniekiem un partijas nespēja norobežoties no Helmaņa neliecina par partijas prokremliskumu, ko jūs pārmetat dažām citām partijām?
Nē, tajā konfliktā, kas ir, manuprāt, arī krietni uzpūsts, ir jāskatās, ka Kultūras ministrija, kas ir NA vadībā, gatavo grozījumus Muzeju likumā, kur būs skaidri definētas pašvaldības tiesības attiecībā pret pašvaldības muzeju. Pašvaldībai, protams, ir jābūt zināmām tiesībām. Arī Vides un reģionālās attīstības ministrija tagad izskata šo jautājumu — vai tur ir kaut kādas tiesību normas pārkāptas. Redzēsim, kāds būs rezultāts.
Kultūras ministrs, starp citu, pateica, ka Helmanis nekad neatklāšot īstos iemeslus, kāpēc viņš ir ticies ar Avenu. Jums droši vien ir vairāk informācijas nekā žurnālistiem. Vai saprotat, kāpēc viņš tikās ar Avenu?
Man nekādas informācijas nav. Es arī pirmo reizi dzirdu citātu. Bet katrā ziņā es vēlreiz atkārtoju — tā bija kļūda.
Esat skaidrojis, kāpēc apžēlojāt Pasažieru vilciena vadītāju Nilu Freivaldu. Prokurors uzskata, ka Freivalds bijis «viens no Šlesera cilvēkiem Satiksmes ministrijā». Vai jūsu lēmumu viņu apžēlot īsi pirms vēlēšanām varam uzskatīt par signālu Šleseram, ka ar jums var sarunāt?
Nē, noteikti nē. Ne es, ne Šlesers — mēs netaisāmies kaut ko sarunāt.
Ņemot vērā manu 24 gadus tiesneša pieredzi, es lēmu kā tiesnesis. Līdzīgā situācijā, ja tā būtu cita persona, es būtu lēmis tieši tāpat. Tika saīsināts laiks, kad viņš nedrīkst strādāt. Vienlaicīgi viņam ir jāmaksā vairāk nekā miljons atpakaļ. Es uzskatīju, ka lai viņš sāk strādāt, ja kāds vispār viņu pieņems darbā, un sāk maksāt atpakaļ.
Vai, jūsuprāt, tādiem cilvēkiem vajadzētu ieņemt pašvaldības vai valsts amatus?
Es domāju, ka nē. Bet katrā ziņā bija šis lūgums, un es saku — man ir zināma pieredze, kādā veidā lemj šādus jautājumus.
Vai joprojām uzskatāt, ka Latvijā vajag Valsts padomi?
Jā. To pierāda arī šī Saeima. Proti, likumdošanas kvalitāte ir krietni jāuzlabo — viscaur. Tad ir jādomā par to, kādi ir instrumenti, lai to panāktu. Valsts padome ir viens no iespējamajiem efektīvajiem instrumentiem, kas dotu savu atzinumu no valsts ilgtspējas viedokļa par attiecīgo likumprojektu.
Atbildība par likumprojektu pieņemšanu joprojām ir Saeimai, Saeima no tā nevar izvairīties. Bet šāds atzinums varētu norādīt uz riskiem, kas varētu kaitēt valsts ilgtspējai. Jo demokrātijai vispār, bet Latvijā it sevišķi, ir tendence domāt ļoti tuvredzīgi. Tāpēc viens no maniem darbības virzieniem ir ilgtspējība, lai samazinātu šo tuvredzību mūsu politikā. Tādēļ es joprojām uzskatu, ka tas ir pareizi, daudzās valstīs tas tā arī funkcionē. Katrā valstī tas ir piemērots attiecīgai konstitucionālajai iekārtai, mums arī nav jāpārņem viens pret vienu kaut kāds variants, bet principā es uzskatu, ka tas būtu labi.
Jūs pieminējāt instrumentus likumdošanas kvalitātes uzlabošanai. Vai, domājot ilgtermiņā, ir pareizi radīt jaunu instrumentu, pirms nav salaboti jau esošie?
Šāds instruments nav Latvijā, un arī tie pašreizējie nav tādi, kas tieši šo lomu pildītu. Tādu nav, kurus varētu salabot.
Vai jums ir «plāns B» gadījumam, ja jūs neievēlēs uz otru termiņu?
Ar manu juridisko un politisko gan Eiropas, gan Latvijas pieredzi man noteikti būs daudz kas interesants, ko darīt — akadēmiskā, zinātniskā, starptautiskā jomā. Bet par kaut kādu īpašu amatu — es tagad par to nedomāju.
Pagaidām nav neviena komentāra