Par vēstures mācīšanu skolās

Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.

Esmu vēsturnieks pēc izglītības (specializējos Austrumeiropas vēsturē ar uzsvaru uz Baltijas vēsturi), pensionēts akadēmiskais bibliotekārs pēc amata. Augstskolā mācīju vēsturi sešus gadus. 

Kas ir vēsture?

Vēsturnieki nav vienās domās par to, kas ir vēsture. Respektīvi, nav vienas vienkāršas definīcijas. Viena lietderīga definīcija būtu, ka vēsture ir “the record of the past experiences of humankind, based upon surviving evidence (or records)”.  Šīs liecības var būt rakstiskas, mutvārdu vai fiziskas (piemēram, arheoloģiskie izrakumi). Bez šiem avotiem mūsu zināšanas par pagātni būtu ļoti vājas.

Taču vēsture ir daudz vairāk nekā faktu kopojums. Manuprāt, to varbūt varētu salīdzināt ar arhitektūru. Arhitektūrā ir svarīgi zināt praktiskas un tehniskas lietas, t.i., inženieru zinātnes, bet arhitektūra ir arī māksla. Tāpat ir ar vēsturi. Tai arī jārāda saikne starp notikumiem, ieskaitot, piemēram, iemeslus un kā agrākie notikumi veidojuši vēlāk notikušo. Vēsturniekam uzmanīgi jāstudē ne tikai liecības, lai uzzinātu, kuri fakti ir pareizi (ja tas ir izdibināms), vai tikai daļēji pareizi, kā arī mēģināt izdibināt, kuru faktu trūkst, bet pāri visam viņam vai viņai jātulko fakti, lai palīdzētu mums labāk saprast pagātni. Vēsturniekam jācenšas ne tikai attēlot, kas notika un kā tas notika, bet arī kāpēc. Darot šo, viņam ne tikai jāsaredz citu aizspriedumi (vai subjektivitāte), bet arī jāapzina savējie. Vienalga, cik objektīvs viņš ir, pētnieks ir laikmeta un vietas, kurā viņš dzīvo, iespaidots – no tās vērtībām, attieksmēm/nostājām un lietu saprašanas.

Vēsturniekiem arī jācenšas izvairīties no tā. Proti, ir attaisnojami dažreiz saredzēt pagātni no šodienas redzesloka vai perspektīvas, bet jāsaredz lietas, kā tās īsti notika pagātnē, vai tas mums patīk vai ne. Piemēram, nevajag iedomāties, ka šodienas redzesloks vai motivācijas piemita cilvēkiem pagātnē – piemēram, ka cilvēki domāja “nacionāli”, kad īstenībā viņi saredzēja pasauli no lokālās perspektīvas, kur galvenā lojalitāte bija ķēniņam, nevis kādai noteiktai etniskai grupai. Cits piemērs – Amerikā un vispār Rietumos akadēmiskās aprindās pēc Otrā pasaules kara bija tieksme “samest” Krieviju un Austrumeiropu kopā. Tas pareizi atspouļoja pēckara politisko situāciju, bet vēsturiski neatbilst patiesībai, jo Austrumeiropa – vismaz Centrāleiropa, ieskaitot Baltijas telpu, piederēja pie Rietumu civilizācijas jau gadu simteņos.

Ir dabiski, ka, lai arī vēsture ir pamatota faktos, būs citādu faktu interpretācijas, kas atšķirsies un mainīsies, t.i., katrai paaudzei būs sava interpretācija un saprašana par vēsturi. Tā, piemēram, visi zinām, ka bija Pirmais un Otrais pasaules karš. Tie ir fakti. Bet kāpēc tie sākās, notikumu nozīmei ir dažādas interpretācijas. Piemēram, pats uzskatu ka Pirmais pasaules karš savā ziņā bija pilsoņu karš Rietumu civilizācijā, kuras rezultāts bija – sabruka vecas (radniecīgas pat ģimenes līmenī!) monarhijas (Vācija ar savu koloniālo impēriju, Habsburgu impērija, Krievijas impērija…), bet Otrais pasaules karš bija tā turpinājums (angļu vēsturnieks A.J.P. Taylor līdzīgi domā par Otro pasaules karu). Rezultāts – sabruka vecās Eiropas impērijas, kuras valdīja pār pasauli gandrīz 500 gadu. Uzvarēja nomale vai ārpus Eiropas valstis – Amerika un Krievija. Tā ir subjektīva interpretācija, cita perspektīva, bet ir arī objektīvais – bija kari, tie plosījās pasaules mērogā utt.

Vēstures gaitā bijušas vairākas filozofiskas pieejas tai. Trīs galvenie būtu cikliskais, providentiskais un progresa skats uz vēsturi. Cikliska pieeja saskata, ka visa vēsture atkārtojas ciklos. Vārdi, datumi un cilvēki varbūt mainīsies, bet periodiski tas, kas reiz notika, atkārtosies atkal. Providentiska vēstures filozofija uzsver Dieva loma vēsturē un cilvēka dzīvē vispār. Progresa filozofija modernajos laikos (kopš Apgaismības) ir bijusi vispopulārākais skats uz vēsturiskiem notikumiem. Proti, cilvēce pastāvīgi kļūst arvien labāk un labāk civilizēta ar katru paaudzi. Ik paaudze it kā būvē uz iepriekšējās paaudzes panākumu pamata un veido labāku pasauli. Šai filozofijai daļēji ir taisnība – sevišķi, kas attiecas uz tehnoloģisko progresu. Bet kā lai izskaidrojam, piemēram, nacismu? Vācija bija viena no civilizētākajām zemēm 20. gadsimtenī, bet tomēr ieslīdēja barbarismā un masu slepkavībās. Viens progresa skats uz vēsturi bija marksisms, kas pamatā uzsvēra ekonomisko lomu vēsturē. Galu galā daži  uzsver indivīda lomu vēsturē, uzsverot, ka “lieli vīri” nosaka cilvēces gaitu vēsturē.

Tāpat kā ir dažādas vēstures filozofijas, ir arī dažādas pieejas vēstures pētīšanai un mācīšanai. Piemēram, varam dalīt vēsturi hronoloģiski, t.i., ar “laika perspektīvu”. Piemēram, dalām vēsturi senvēsturē, viduslaikos un modernajos laikos. Jāuzsver, ka šie laika dalījumi ir derīgi tikai Rietumu civilizācijai, bet ne vienmēr atbilst vēsturiskajai patiesībai citām civilizācijām, piemēram, Japānai, kur feodolālais laiks (viduslaiki) beidzās tikai 19. gadsimteņa vidū.

Ir arī svarīgi nedomāt, ka šie pieņemtie laika atdalījumi ir totāli. Drīzāk tās ir saites garā ķēdē. Katrs laikmets ir savienots ar agrāko. Tā, piemēram, Amerikas revolūcija 1776. gadā un jaunas demokrātijas tradīcijas, kas izveidojās tajā, ir tieši saistīta ar agrākiem notikumim Anglijā (līdz pat viduslaikiem) un Eiropā (piemēram, Apgaismībā).

Mēs varam pieiet vēstures studēšanai arī no ģeogrāfijas perspektīvas – piemēram, studēt kādu pašreizējo vietu vai valsts vēsturi, vai agrāk pastāvošo valstu (piem., Amerikas, Anglijas, Krievijas vai  Romas vēsturi).

Mēs varam pieiet vēstures studēšanai tematiski,proti, studēt politisko, sociālo, intelektuālo, kulturālo, ekonomisko, militāro, diplomātisko vai citu vēsturi – pat ģimenes vēsturi (angliski – geneology). Uzlabot lielus robus mūsu saprašanā par vēsturi varam arī, pētot, piemēram, sievietes lomu vēsturē utt.

Visbeidzot, domājot par to, kas ir vēsture, ir jautājums – kur pieder vēsture kā zinātne. Daži saka, ka tā ir sociālā zinātne, citi – humanitāra zinātne. Personīgi domāju, ka tā atrodas kaut kur pa vidu abiem – savā veidā kā tilts starp abiem.

Kāpēc studēt vēsturi?

Ir jautājums – kāpēc studēt vai mācīt vēsturi?

Dažreiz varbūt daudzi no mums domā, ka dzīve gandrīz vai iesākas tikai tad, kad parādāmies šajā pasaulē, ka tas, kas notika pirms tam, nav svarīgs. Taču tā nav. Mēs visi piedzimstam noteiktā laikā un vietā. Viss, kas notika pirms mūsu parādīšanās, iespaido mūs un pasauli, kurā dzīvojam – mūsu vērtības, ticējumus, vai dzīvojam brīvībā vai verdzībā, esam bagāti vai nabagi utt. Visi esam daļa no continuum – tas, kas notika pirms mums, dziļi iespaido mūs un palīdz veidot pasauli, kurā dzīvojam. Daži rakstnieki norādījuši, ka atmiņa ir katram cilvēkam, vēsture ir visai cilvēcei. Kas notiek cilvēka bērnībā, bieži izskaidro viņa vēlāko dzīvi. Tāpat tas, kas notika cilvēces bērnībā, var palīdzēt saprast tagadni. Visi esam pagātnes mantinieki, iemantojuši tās idejas un ticējumus, iestādes, kultūras vērtības, zinātnes atklājumus un tehnoloģijas.

Vēsture ir cilvēces kolektīvie piedzīvojumi. Tā var palīdzēt mums saprast tagadni un varbūt izvairīties no dažu pagātnes kļūdu atkārtošanas. Spāņu filozofs Santajana teica: “Tie, kuri nevar atcerēties pagātni, ir notiesāti to atkārtot.” Vai tas ir pareizi vai ne, pagātne ir atstājusi mums problēmas, ar kurām saduramies šodien, un tās ir jāatrisina. Pagātnes studijas var palīdzēt mums labāk saprast tagadni, lai sagatavotu mūs nākotnes problēmu risināšanai.

Vēstures mācība skolās, ja skolēni tiek iepazīstināti ne tikai ar faktiem, bet arī ar viedokļu dažādību, var palīdzēt jaunajiem pilsoņiem veidot kritisko domāšanu. Ja tas palīdz viņiem “iegūt prasmi veidot savu attieksmi pret būtiskiem notikumiem” vai jautājumiem vēsturē, “argumentēt un aizstāvēt savu viedokli“, arī palīdz uzlabot komunikācijas spējas, kas palīdzēs jaunajiem cilvēkiem visu mūžu.

Kāda vēsture jāmāca Latvijas skolās?

Globālā laikmetā, kurā visi  dzīvojam, būtu nepieciešams visiem būt kaut kādām pamatzināšanām par pasaules vēsturi. Latvija ir tikai maza daļa no pasaules. Mūsdienu globālajā ciemā, kad pasaule kļūst arvien mazāka un mazāka, kad tautas nonāk arvien tuvākā kontaktā, būtu svarīgi zināt ne tikai par mūsu civilizāciju, bet arī par citām, par mūsu līdzcilvēkiem, kuru piedzīvojumi, kultūras vērtības un ticējumi bieži krasi atšķiras no mūsējiem. Jāpiemin arī, ka mūsu pašu, t.i., Rietumu civilizācija un kultūra vēstures gaitā nav pastāvējusi pilnīgā izolācijā, bet iespaidojusi un tikusi ietekmēta no citām civilizācijām, piemēram, islāma vai musulmaņu civilizācijas (piem., islāma devums renasansei ir liels).

Ja tas ir pareizi, kāpēc lai skolās nemācām tikai pasaules vēsturi? Domāju, kā tauta un kā valsts esam daļa no Rietumu civilizācijas. Esam bijusi daļa no tās cauri gadu simteņiem. Līdz ar to mūsu piedzīvojumi, vērtības, ticējumi, ideāli, tradīcijas un iestādes ir bijušas stipri ietekmētas vai veidotas tās iespaidā. Lai saprastu mūsu mantojumu, ir svarīgi arī mācīt par civilizāciju, pie kuras piederam.

Visbeidzot domāju, ka būtu svarīgi latviešiem un cittautiešiem Latvijā (ne tikai skolēniem) iedot vismaz pamatzināšanas par mūsu kultūru, vērtībām, tradīcijām, kurām ir saknes vēsturē, lai sevi saprastu.

Itāļu sociologs Franco Ferraritti savā grāmatā Kāre aizmirst (The Temptation to Forget) nodaļā par holokaustu saka: “Memory preserves. But it also recreates. It is endowed with a dynamic aspect. It develops. It preserves the image of the past, but also makes the future grow and guarantees it. To attack and damage the memory of a people means to attack its roots, puts its vitality at risk along with the bases of its identity, community, ability to make history.”

Domāju, ka vēl labāk to ir pateikusi mūsu bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: “Vēsture manā izpratnē ir neatkarīgas nācijas viena no nepieciešamībām. Savas tautas, savas valsts, savas nācijas vēsture ir neatņemama daļa no nacionālās pašapziņas, no nacionālas sevis izpratnes. Tā ir nepieciešama, lai uz pagātnes kā pamata varētu veidot tagadni un nākotni. Vēstures izpratne pēc iespējas objektīvi ir nepieciešama arī sabiedrības kopīgo piederības sajūtu veidošanai, agrāko konfliktu vai pretrunu nolīdzināšanai, sāpīgo pāridarījumu izpratnei un ar laiku arī, ja ne piedošanai, tad samierināšanas procesam.”

Ne par velti, kad kāda zeme ir okupēta vai kāda tauta vai citu cilvēku grupa paverdzināta, viena no pirmajām lietām, ko tie, kuri valda, mēģina izmainīt, ir grupas vēstures atmiņa. Kā vēsturnieks Guntis Zemītis pareizi norādījis: “Vēsture lielā mērā ir mūsu kolektīva atmiņa, un tā lielā mērā nosaka mūsu izpratni, kas savukārt ietekmē cilvēka uzvedības modeli.” Latvieši un citas tautas Eiropā un pasaulē (piemēram, afroamerikāņi) cieta no šī sagrozītā vai pat “bez vēstures” lāsta ilgus gadsimteņus. Arī Markss runāja par vēsturiskām un “bezvēsturiskām” tautām, kas īstenībā nav patiesība. Nav taisnība, ka tautas bez savām valstīm nav spēlējušas lielu lomu pasaules vēsturē. Ebreji 2000 gadu bija bez valsts, bet vai kāds var apgalvot, ka viņiem nav savas vēstures un ka tauta nav spēlējusi lielu lomu vēsturē? Tas pats sakāms par velsiešiem, albāņiem, armēņiem un par latviešiem (kaučt vai mūsu strēlnieki). Arī Baltijas telpa ir spēlējusi svarīgu lomu Eiropas vēsturē. Piemēram, agrajos modernajos laikos, pēc Livonijas valsts krišanas, izcēlās cīņa par Dominium Mare Balticum, proti, kurš kontrolēs Baltijas telpu, kurā tika iesaistīta Zviedrija, Dānija, Polija-Lietuva un Krievija.

Otrkārt, jebkurā Rietumu demokrātijā kā minimums ir nepieciešamas valsts vēstures (un valsts valodas) zināšanas. Saprašana par tās lomu sabiedrības saliedēšanā un ieceļotāju integrācijā vispār ir ļoti svarīga un kļūst arvien svarīgāka mūsdienās multikulturālā Eiropā (arī Amerikā, Kanādā un Austrālijā).

Kā tad lai māca Latvijas vēsturi?

Daži sakot, ka nevajagot mācīt atsevišķi, jo galu galā Latvija ir daļa no Eiropas un pasaules. Cilvēki, kuri ir studējuši un pētījuši Latvijas vēsturi, labi zina, ka nedz Latvija, nedz vairākums citu vietu pasaulē nav veidojušās pilnīgā izolācijā. Skaidrs, ka Latvija ir bijusi daļa no Eiropas un notikumiem tur – gan pirms senlatviešu cilšu iekarošanas, gan noteikti pēc tam. Pieminēt var kaut vai krusta karus, vācu Drang nach Osten, feodālismu, Romas Katoļu baznīcu, Hanzas savienību, reformāciju, Lielo Ziemeļu karu, Apgaismību (piem., Garlībs Merķelis) un nacionālisma kustības izplatīšanos Eiropā (ieskaitot mūsu tautas atmodu), marksismu (piem., Jaunā strāva), Krievijas revolūciju, Pirmo un Otro pasaules karu un sekojošas okupācijas utt. Bet tas nenozīmē, ka nevar mācīt valsts vēsturi atsevišķi. Latviešu literatūra nav “mucā augusi”, respektīvi, izolācijā no Eiropas literatūras strāvojumiem. Vai tad tāpēc lai nemācām latviešu literatūru, bet tikai par vienu otru mūsu rakstnieku pasaules literatūras kopumā? Tāpat ar folkloru (tautas mantojumu) utt.

Kad biju jaunāks, trīs gadus apmeklēju vidusskolu Amerikā, Ņujorkā. Skolā mums visiem bija trīs vēstures kursi – pasaules vēsture, Amerikas vēsture un Ņujorkas vēsture. Pirmā man ļoti patika, varbūt tāpēc, ka biju Eiropas izcelsmes un daudz, par ko mums stāstīja, bija daļa no mūsu ģimenes vēstures un dzīves. Amerikas vēsture man mazāk interesēja, bet vissaistošākais un interesantākais kurss likās Ņujorkas vēsture, jo tur dzīvoju un uzaugu. Tā stāstīja par manas dzīves vietu un apkārtnes vēsturi. Protams, palīdz, ja ir laba grāmata, skolotājs, kas prot ieinterrsēt studentus tematā utt. Par dažām šīm lietām saka, ka Latvijā esot trūkumi, bet to visu var uzlabot. Galvenais ir griba. Tad var sākt pašu kursu labošanu.

Un nobeidzot – daži sakot, ka Latvijas vēsturi ir jāmāca, lai attīstītu patriotismu. Citi to noliedz. Pats neesmu pārliecināts (bet neesmu arī nepārliecināts) par tā patiesīgumu. Varbūt drīzāk skolotāja stāja šeit spēlē lielāku lomu, sevišķi, ja viņš vai viņa mīl bērnus, prot viņus iedvesmot un ir laba komunikācija ar skolēniem. Ģimene un sabiedrība vispār var spēlēt lielu lomu.

Gribētos pieminēt, ka tad, kad beidzu kursu, kuru mācīju (Rietumu civilizācijas vēsture), studentiem stāstīju, ka ir cilvēki, kuri dzīvo tikai pagātnē – ir pieķēdēti pie pagātnes kā ar enkuru, piemēram, līdz neseniem laikiem Ziemeļīrijā, kur vēl plosās 17. gadsimteņa cīņas. Ir arī cilvēki, kuri dzīvo tikai tagadnē, piesārņo apkārtni, nedomājot par nākamajām paaudzēm, ka tikai man tagad labi klājas. Ir cilvēki, kuri dzīvo tikai nākotnei – piemēram, maoisti Ķīnas kultūras revolūcijas laikā (arī Staļins). Pagātni vajag iznīcināt, pat ar visām tās vērtībām un tradīcijām. Ar studentiem dalījos tādā domā: smel gudrību un saprašanu no pagātnes, dzīvo tagadnē ar skatienu nākotnē. Visi trīs ir svarīgi – kā saites vienā ķēdē.