Baznīcu ceļš

Palikt pa nakti dievnamā jūras krastā? Tas ir iespējams, ja vien apņematies atstāt to kārtīgāku, nekā ierodoties. Jau trešo gadu Elza un Miķelis Baštiki strādā, lai ceļotājiem atvērtu pamestas baznīcas Dienvidkurzemē

To, ka Kurzemes piekrastē ir daudz tukšu baznīcu, Elza un Miķelis Baštiki atklāja, meklējot dievnamu, kurā precēties. Miķeļa ģimene ir no Liepājas, tēvs mācītājs, māsas kāzas bija notikušas Jūrmalciemā. Pāris, braukājot pa Dienvidkurzemes jūrmalu savas vietas meklējumos, bija pārsteigts, ka apkārtne ir ne tikai populāra vasaras ceļotājiem, bet tajā ir arī daudz novārtā atstātu baznīcu. 

Pirms gadiem trim Baštikiem radās ideja kaut ko pašiem darīt lietas labā. Elza stāsta, ka lēmums nav radies stratēģiski, bet kādā brīdī pārņēmusi tāda sajūta. «Ēka ir, draudzes vairs nav, bet cilvēki vasarā piekrastē ir. Savienojums likās attapīgs. Cilvēkam neizdomājams.» Ģimene ir ticīga, sākuši domāt, ka gribētos ļaut šīm baznīcām turpināt darboties. «Lai cilvēki var piedzīvot, kā ir palikt baznīcā, un savukārt tās var piedzīvot cilvēku atgriešanos,» Elza stāsta. 

Kurzemes piekrastei kļūstot arvien iecienītākai, vasarās daudziem kļūst sarežģīti gan atrast vietu, kur palikt, gan atļauties nakšņot jūras krastā. Taču arvien vairāk cilvēku dodas vairāku dienu pārgājienos gar piekrasti vai brauc ar riteņiem. 

Viens no iedvesmas avotiem, domājot par Kurzemes piekrastes baznīcām, bija Elzas un Miķeļa draugu pieredze. Ejot pa kalnu takām Skandināvijā, viņi nakšņojuši namiņos, kuros drīkst palikt bez maksas, bet ar nosacījumu, ka ceļotājs atstāj vietu kārtīgāku, nekā ierodoties. Arī Santjago ceļā, kurā dodas cilvēki no visas pasaules, var atrast dažādu veidu naktsmītnes. «Arī gar Kurzemes piekrasti iet šis ceļš, būtu daudz pieturvietu, tikai tās visu laiku ir slēgtas. Bija sajūta, ka tās var padarīt atvērtas,» saka Miķelis.