Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Šogad žurnāla pēdējā lapa atvēlēta pēc Domuzīmes rosinātas tēmas tapušam dzejolim vai īsam dzejas ciklam
lieks ir pieņēmums, ka mūs ieskauj izpratne par procesiem, kurus šķietami spējam kontrolēt.
rakstīt nenozīmē dzīvot. teksts ir nedrošs patvērums.
saskarsme ar citiem ķermeņiem mūs padara arvien trauslākus berzes iedarbībā.
dažreiz ir tik labi sadrupt apskāvienā un spītīgi ignorēt nospiedumus, ko ādā atstājušas vietas un laiks.
pieņemt vēlamo par esošo. apprecēties, kad vienkārši gribas iet mājās. ietriekties doktorantūrā kā krītošai zvaigznei, kaut ikdienā pilnībā pietiktu ar deviņām klasēm.
vai gribai ir dzimte?
vai saspenss var sašļukt?
kā uzsākt dzimumdzīvi, ja ārsti diagnosticējuši hronisku maņu orgānu deficītu?
vai nāvi ir iespējams apmānīt vai vismaz pārcelt?
to visu reiz gribēsies aizmirst, tā vietā vēlams kas patīkams — saulriets, apelsīni, konjaks, siltas lūpas, Alcantara sēdekļi, varbūt algas pielikums vai dividendes.
izvēle ir tavā ziņā.
atompulkstenis lēni tikšķ, steigas nav, ziema ir projām, mums sola, ka drīz kļūs labāk.
pāri paliek tikai pieņēmumi, teiksim, ka rajonā izsisties ir grūtāk nekā centrā vai no akvaplanēšanas nav iespējams izglābties.
nezinošu cilvēku maldus nav lietderīgi atspēkot, teicis kāds no viedokļu līderiem, bet neviens šeit nevar droši pateikt, ko būtu.
vai atgriešanās vienmēr ietver garīgo izaugsmi?
vai bez elektrošoka ir droši iziet ārā?
vai tu gribētu redzēt mani kailu?
varbūt gluži pretēji — ziemas kombinezonā vai snaipera kostīmā, apligzdotu, sadēstītu, briestošu, augšupvērstu?
piepildījumam nav robežu.
kā tik es nevarētu aprakstīt tavu iekļūšanu manā perifērajā redzē, sirds adata mana, bet kurš pēc tam visus šos vārdus sagrupēs un analizēs? kāds varbūt disertāciju uzrakstīs, citam pietiks ar nožēlojamu konferenci provinces universitātē.
galvenais ir rezultāts — tava palikšana. aizbrauksim nosauļoties, kniebsimies smiltīs, turpat veselīgs naktsmiers un ēdienreizes, pārējais lai paliek nākamajām dzīvēm.
gaišzila jūra un buras augstu virs horizonta — ko vēl tev vajag?
attapties ar baloža knābi pirkstos, mazgāt matus pelnu avotā, piejaucēt vilceni un cerēt uz dēliem, kuros turpināties — lūk, dažas no iespējām vēlmju sarakstā.
to mēs varam.
veiksmīga karjera tēlotājmākslā vai kino, varbūt kārtējā dramēdija no sērijas «kā es kļuvu režisors?» ar apbalvojumu drukna koka vīrieša formā, varbūt kaut kas starp abstrakcionismu un minimālismu ar apbalvojumu bagātīga valūtas pārskaitījuma formā — vai tādu tu gribētu sevi redzēt mūsdienu kultūras ainavā?
kāpēc tev vienkārši nepietiek ar mani?
ak, aizmirsti, ko te sarunāju, klāt leprozorijs, vārtiņi vaļā, brauksim iekšā, tur mūs jau gaida. silts dūmenis jumta istabiņā, čīkstoša tahta ar pievilgušiem linu palagiem un grūdenis vakariņās.
tev būs iespēja no manis visu atprasīt. es kompensēšu nodarīto. zaudējumi šeit dzēšas automātiski. čiekuri klusi sitas pret dakstiņiem. tavu gurnu ieloks pulsē minimālajā uztveršanas diapazonā. vai man tiešām tevi jāsaprot, lai baudītu tavu esamību?
