Kā zināms, ēkā Rīgā, Brīvības ielā 61, daudzus gadus ar dažādiem oficiāliem nosaukumiem mājoja padomju okupācijas varas represīvā iestāde – čeka. Tur cilvēki tika spīdzināti un arī nošauti. Viss notika it kā miera laikos.
Notikumi Ukrainā liecina, ka Maskavas vara nav ar laiku kļuvusi maigāka, tāpēc vēl jo vairāk mums ir pienākums saglabāt, rādīt un skaidrot, kas šajā ēkā ir noticis.
Ēka pieder valstij, un to apsaimnieko Valsts akciju sabiedrība Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ). Ēkas nelielā daļā pirmajā stāvā un pagrabstāvā kopš 2014. gada atrodas Latvijas Okupācijas muzeja izstāde Čekas vēsture Latvijā ar iespēju turpat veikt ekskursiju pa čekas kamerām. Pārējā ēkas daļa stāv tukša jau daudzus gadus.
Okupācijas muzejs vēl 2020. gadā atbalstīja Stūra mājas pārdošanu un apgalvoja, ka “ir līdz sīkumam izpētītas gan pašas telpas un izpētīti čekas 1940./1941. gada upuru likteņi. Atklāts daudz, kas agrāk nebija zināms, un ar to iepazīstināta gan Latvijas, gan ārvalstu publika.” Diemžēl patiesība ir tāda, ka nav visas telpas “līdz sīkumam izpētītas”. Jāpiebilst, ka galvenie atbildīgie par Okupācijas muzeja izstādes veidošanu, kā arī telpu un čekas vēstures pētīšanu jau vairākus gadus nestrādā Okupācijas muzejā.
Pēc publiskās vētras VNĪ apturēja ēkas izsoli. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde 2020. gada 17. decembrī nolēma virzīt visas ēkas iekļaušanu valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā, piešķirot tai valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas statusu. Līdz tam šāds statuss bija tikai daļai pirmajam un pagrabstāvam, dēļ “ēkas īpašnieka vēlmes turpināt ēkas izmantošanu saimnieciskās darbības veikšanai (biroji, viesnīca, dzīvokļi u.tml.)”. Likās, ka ēka kā vēstures liecība ir glābta.
Galīgo lēmumu par aizsargāto pieminekļa statusa piešķiršanu pieņem kultūras ministrs. Jaunākais, aktualizētais saraksts izsludināts 2022. gada 23. decembrī, un tur nav veiktas nekādas izmaiņas Stūra mājas statusā kā vēsturisku notikumu vietai.
Vēl arvien nav aizsargātas nedz abas 1950. gadu bumbu patvertnes pagrabā, nedz 1938. gada pirmā bumbu patvertne, kas izbūvēta zem daudzstāvu mājas. Tā tika izrādīta kā piemērs citu ēku īpašniekiem. Nav aizsargāts nekas no telpām virs pirmā stāva, to starpā darba kabinets, kur 1940. gada 21. jūnijā nošāvās Robežapsardzes priekšnieks, ģenerālis Ludvigs Bolšteins, lai nekristu čekas nagos un netiktu spiests piedalīties Latvijas valsts noārdīšanā.
Ēkā vēl ir daudz pētama, ja tur pielaistu ēkas zinošos pētniekus un neiznīcinātu vēstures liecības. Taisnīgums to prasa. Ukraina to prasa. Nedrīkst to atkal gatavot pārdošanai.
Kas notiek ar Stūra māju?
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors
Komentāri (2)
QAnon 24.04.2023. 16.20
Stūra māja bija ideāla vieta Okupācijas muzejam, bet pie varas esošām prokremliskām pidrillām vajadzēja nodrošināt valsts pasūtījumu saviem “stipendiju” maksātājiem un saglabāt priekš tiem vērtīgo celtni un tika nolemts vēl vairāk sačakarēt Vecrīgas seju. Baidos, ka Stūra māju, tāpat kā bijušo IeM ēku, par “pateicību” atdos čekistiem biroju vai viesnīcas ierīkošanai.
0
lindab456 25.04.2023. 15.31
Situācija ar Stūra māju, nespēja noformulēt skaidru attieksmi un rīcību pret šo ļoti smago, neizdzēšamo, sabiedrības apziņā ierakstīto okupācijas liecību ir visīstākais spogulis to cilvēku un institūciju attieksmei, kuru rokās atrodas lēmuma pieņemšanas un sviras.
Un tas notiek šobrīd, kad pasaule ir polarizējusies, kad nav vairs jāstāsta un jāpierāda ļaunuma daba. P. Vasks to pasaka ļoti tieši – ka kara apstākļos viņš nespēj pieņemt, ka tiek izpildīta mūzika agresorvalsts valodā. Bet mēs nespējam saprast, ko iesākt ar okupācijas liecību, pie tam ārkārtēju liecību – kompleksu, kas pats par sevi jau ir kļuvis par šausmu metaforu un kas aptver visu represiju procesu un etapus no ideoloģijas izstrādes un lēmumu pieņemšanas līdz to izpildei, no kabinetiem līdz kamerām un soda izpildes vietai.
Nav pieņemami, ka represijas tiek nonivelētas un saprastas vienīgi ar cietušo un ciešanu vietas eksponēšanu, nespējam runāt par šo baiļu instrumentu visā pilnībā, atklājot darbības mehānismu un veicējus reālā autentiskā vidē, kas ir vēstures lieciniece.
0